Ja lasāt šo ierakstu, cerams jums patika mans iepriekšējais ieraksts, kas denunciē cukuru, un tagad gribat zināt vairāk.
Atkal, šis vairumam pētnieku šķiet strīdīgs jautājums, un es jūs mudinu lasīt literatūru pašiem, taču ja lasīt svešvalodās ir grūti, nāksies vien paļauties uz manu autoritatīvo interpretāciju.
Uzturzinātne Amerikā ir apsmiekla objekts, un ne velti. Eksakto zinātņu darboņi norāda atkal un atkal, ka, kur zinātniskā disciplīnā tiek izstrādāta hipotēze un tai seko eksperiments, kas hipotēzi vai nu apgāž vai dod tai vēl mirkli atelpai (lasītāji, kuriem nav sveša kritiskā domāšana zinās, ka eksperiments, kas hipotēzi neapgāž, to vēl neapstiprina), un ja eksperiments hipotēzi apgāž, tai ir jāmirst un jāsadeg zilās liesmās, tad uzturzinātnē viss ir otrādi - pētnieki zina "patiesību", kuru eksperimentiem ir tikai jāapstiprina un eksperimenti, kas izgāžas, proti, runā pretī šķietamajai "patiesībai", tiek atzīti par slikti izpildītiem/pārāk maziem/nenozīmīgiem lielāku secinājumu izvēršanā. Tā darbojas reliģija, nevis zinātne.
Pirmais pēckara uztura reliģijas darbonis Amerikā bija Ansis Kīzs (Ancel Keys) - pazīt un nemīlēt. Viņš principā izdomāja, ka tauki izraisa sirdsslimības un veltīja visu savu karjeru to iznīdēšanai no amerikāņu uztura. Ko lai saka, viņam izdevās. Vēl tagad, vairāk nekā 40 gadu pēc viņa sākotnējās hipotēzes klajā nākšanas, kad izpratne par sirdsslimību cēloņiem ir gājusi uz priekšu milzu soļiem un parāda, ka Kīza tauku hipotēze ir aplama, vairums veselības organizāciju mudina cilvēkus izvairīties no taukiem uzturā un brīdina par holesterīna (itkā) nevēlamajām ietekmēm uz veselību. Nav grūti redzēt, kā izmainīsies uzturs, ja viena no trim galvenajām uzturvielu grupām tiek sista krustā - amerikāņi un arī vairums "rietumu" tautu uzturā lieto ievērojamus apjomus ogļhidrātu, īpaši rafinēto cukuru, baltos miltus un baltos rīsus. Kīzs gribēja pasargāt cilvēkus no sirds slimībām, problēmas, kas jau viņa laikā bija stipri uzpūsta, un tā bēgot no vilka, ieskrēja tieši lāča - sindroma X - ķetnās.
Ogļhidrāti, īpaši rafinēti cukuri un cietes, izraisa vielmaiņas sindromu X. Tas, protams, notiek pastarpināti. Tā pat kā neapdomīga kalnu slēpotāja smiekli izraisa lavīnu, bet pašiem smiekliem ir mazs sakars ar sniega uzkrāšanās, laikapstākļu un gravitācijas saspēli pašas lavīnas notikšanā, tā arī vielmaiņā rafinēti un viegli uzņemami cukuri ir tikai sākotnējais grūdiens, kas izraisa spēcīgu (daži teiktu nedabisku) reakciju aizkuņģa dziedzerī un liek tam izstrādāt fenomenālus apjomus insulīna. Insulīns ir hormons, kam pētnieki piedēvē divas izteiktas īpašības - tas liek resnēt un novecot. Par insulīna vielmaiņas detaļām varētu grāmatu sarakstīt (un tas jau ir izdarīts, pateicoties tām es varu informēti rakstīt šo rakstu) un varētu pieminēt, ka insulīns izraisa ēstgribas, pat bada sajūtu, ilgtermiņā padara muskuļus nespējīgus izmantot cukurus enerģijas ieguvei un kaitē vairumam orgānu, bet tas būtu lieki. Fakts ir elementārs - ilga un veselīga dzīve lielā mērā ies roku rokā ar zemu insulīna saturu asinīs. Un zems insulīna saturs asinīs varētu tikt sekmēts ierobežojot (vai pat pilnībā likvidējot) ogļhidrātus no uztura. Dīvainā kārtā 99% uztura pētnieku nespēj ieraudzīt šādu slēdzienu, lai arī zina, ka ogļhidrāti izsauc ievērojamu insulīna pieplūdumu. Šis lūzums domāšanā (vai tas varētu būt kaut kas līdzīgs uztura reliģijas dogmai, kas aptur spriestspējas procesus?) principā ir vienīgais posms, kas kavē diētu ar zemu ogļhidrātu saturu (turpmāk tekstā "low-carb") iekļūšanu pamatdomāšanas stāvoklī un, vismaz pagaidām, tur tās pabērna lomā.
Wikipēdijā pieejamais low-carb diētu pētījumu apkopojums ir laba vieta, kur sākt vērtēt šādu diētu ja ne teorētisko patiesumu, tad vismaz praktisko iedarbību. Ievērojiet nožēlojamo trūkumu pētījumos līdz 2000. gadam (tātad low-carb akadēmiskā dzīve ir tikai ~10 gadu ilga).
Mani konspektīvie spriedumi:
1) Cukurs ir saistīts ar vēzi (par sindromu X nerunājot);
2) Diētas pilnīgi bez ogļhidrātiem var būt sliktāks kā low-carb diētas, īpaši ilgtermiņā;
3) Nevienam pat neināk prātā apšaubīt, ka "tradicionālā" moderate-to-high carb diēta arī būtu pētāma (un atrodama par kaitīgu). Tikai alternatīvās tiek meklētas (un saskatītas) briesmas. Avots 32 ar "Longer and larger studies are required to determine the long-term safety and efficacy of low-carbohydrate, high-protein, high-fat diets." to labi ilustrē;
4) Nutrition Journal: 2004 ieraksts mani pārsteidz un priecē - ir parādīts skaidri un gaiši, ka šūnu līmenī ir izteiktas atšķirības galējajā enerģijas apjomā, kas ir iegūstams no grama tauku, olbaltumvielu vai ogļhidrātu;
5) Augsts proteīna saturs pie zema ogļhidrātu satura var paaugstināt mirstību (patiesībā virs 50% kritikas, kas tiek mesta low-carb virzienā patiesībā jākrīt uz pārmērīga proteīnu, ne tauku satura);
6) 2. tipa diabēta pacientiem low-carb ir brīnumzāles;
7) Epilepsijas pacientiem low-carb ir brīnumzāles.
Nevaru nepadalīties ar novērojumu, ka avots 30 ir "ģenialitātes" kalngals. Paņem 10k cilvēkus, kas nesporto un 10k cilvēku, kas pēc sirdstriekas un operācijas ir sākuši skriet. Secini, ka skriešana noved pie sirds slimībām. Win
Nākamajā ierakstā par to, kā īsti ievērot zema ogļhidrātu satura, jeb low-carb ēšanas režīmu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru