Baltā Inde

Izrādās, mums melo. Ne apzināti, nav konspirācijas, bet tas, ko mums saka par uzturu, veselību un lieko svaru neizbēgami neatbilst patiesībai. Kā tas ir iespējams? Kā tas nākas, ka ar visas medicīniskās un zinātniskās mašinērijas atbalstu, ekstremāli tuklo (eng. obese) cilvēku skaits tik aug un aug? Pasaules iedzīvotāji polarizējas divās grupās - miljards, kas dzīvo zem bada sliekšņa un pusotrs miljards, kam ir fantastisks liekā svara daudzums. Simts gadi pētījumu uzturā un cilvēka aptaukošanās īpatnībās nav devuši skaidru, viennozīmīgu atbildi uz jautājumu: "Kas ir veselīgs uzturs?", kā arī nav padarījuši atbildi saprotamu un pieejamu vairumam cilvēku uz Zemes. Vai arī mēs visi zinām, ko ēst, lai būtu slaidi un veseli, bet mums vienkārši trūkst tās mistiskās substances, ko sauc par gribas spēku, lai darītu to, ko zinām par labu esam?

Šai ierakstā es izklāstīšu ārkārtīgi svarīgus, taču mazpazīstamus (pat strīdīgus!) domu gājienus uzturzinātnē, un piedāvāšu praktiskus norādījumus svara zaudēšanai un vispārējās labsajūtas uzlabošanai. Vairums minēto faktu ir iegūti pateicoties Gerija Taubsa (Gary Taubes) grāmatai Good Calories, Bad Calories - grāmata ir izcils žurnālistikas tour de force medicīnas pētījumu sarežģītajos birokrātijas un individuālās harizmas līkločos un es sen neesmu lasījis grāmatu, kuru būtu tik viegli ieteikt citiem gan tās interesantuma, gan ārkārtējās nozīmes dēļ.

Kāpēc cilvēki ir resni? Reti kurš dzīvnieks savvaļā spēj iemantot lieko svaru, un, lai jūs nedomātu, ka savvaļā visi dzīvnieki ir pusbadā, arī dzīvnieki, kas tiek turēti nebrīvē, un kuriem ir pieeja praktiski neierobežotam pārtikas daudzumam, kuru tie ir pielāgojušies ēst, praktiski nekad neiemanto neveselīgi lielu svaru. Šis fakts mums pasaka divas lietas - uzņemto kaloriju daudzumam var nebūt izšķiroša nozīme, bet ēsto lietu sastāvam gan varētu būt. Cilvēki būdami visēdāji saskaras ar unikālām adaptācijas problēmām, kad runa ir par pārtiku. Kad koala redz eikalipta lapas, viņš redz vakariņas un neviena dietologa ieteikumi viņu nepārliecinās no tām atteikties. Cilvēki, savukārt, var ēst praktiski visu, tādēļ zināma daļa mūsu laika tiek pavadīta prātojot par to, kas ir veselīgs, garšīgs un barojošs. Ar praktiski visu es domāju trīs lielās uzturvielu grupas - ogļhidrātus, olbaltumvielas un taukus. Man šķiet intuitīvi, ka starp šīm grupām pastāv zināmas atšķirības un, ka veselīga uztura atslēga varētu būt šo trīs uzturvielu pareizo uzturā lietojamo proporciju atrašana, taču izrādās, ka standarta pieņēmums uzturzinātnē ir, ka kalorija ir kalorija, proti, ka nav atšķirības no kuras uzturvielu grupas enerģija nākusi. Te mēs atrodam pirmo teorijas nesakritību ar novērojumiem. Šķiet, ka daļa iemesla, kādēļ cilvēki ir unikāli spējīgi iemantot lieko svaru, ir nevis pārēšanās, bet gan tas, ka mēs ēdam kaut ko, kas padara mūs resnus. Kas tas varētu būt?

Kādēļ resnums ir problēma? Modes nāk un iet, pašlaik liekais svars tiek uzskatīts par nepievilcīgu un, pateicoties aplamiem skaidrojumiem, liecina par kādu defektu raksturā, morālu nolaidību. Bet cilvēku subjektīvo izvēļu apsvērumus pārtrumpo medicīniskie, tātad arī ekonomiskie apsvērumi - cilvēki ar lieko svaru sirgst ar nāvējošām sirdskaitēm, kā arī diabētu un mirst agrāk kā cilvēki ar mazāku svaru, kas protams sit valstīm pa kabatu un tā pēc otrā pasaules kara sākās karš pret sirds slimībām un, pastarpināti, pret lieko svaru. Bet kādēļ lai cilvēka ķermenis audzētu taukaudus atbildes reakcijā uz kaut ko pārtikā? Vai tā ir kāda pielāgošanās stratēģija vai arī defekts, kuram pakļauti ir vairums, ja ne visi cilvēki?

Visgrandiozākā nolaidība uzturzinātnē pēdējos simts gadus ir bijusi kļūda pirmā termodinamikas likuma interpretācijā, proti, ka enerģijas rezerves (liekais svars) veidojas no kalorijām, kas paliek pāri no uzņemto kaloriju daudzuma pēc tam, kad tiek sadedzināts dzīvības procesiem un kustībām nepieciešamais. Respektīvi, enerģijas nezūdamības likumam tika piemērota likumsakarības interpretācija, kurā ievade un izvade tiek uzskatīta par neatkarīgajiem mainīgajiem un enerģijas rezerves - par atkarīgo mainīgo. Lieki teikt, apskatot šo pieņēmumu tuvāk tas izrādās aplams. Lai kā tieviem uztura ekspertiem gribētos domāt, ka viņu slaidums ir pārcilvēcisku ēstgribas ierobežošanas un sportisku aktivitāšu piekopšanas pūliņu rezultāts un, ka cilvēki ar lieko svaru vienkārši ir slinki rīmas, kas nejēdz rīt mazāk, fakts ir tāds, ka kā slaidie tā tuklie cilvēki ir enerģijas balansā, proti, uzņemto kaloriju daudzums ir vienāds ar iztērēto; vēl vairāk - liela daļa tuklu cilvēku, sasnieguši kādu noteiktu tukluma pakāpi, diendienā pat uzņem mazāk kaloriju kā vidējais slaidais indivīds. Ja slaidie cilvēki ir tie rīmas, kādēļ viņi paliek slaidi? Varbūt, atkal, uzņemto kaloriju daudzumam nav liela sakara ar aptaukošanos?

Ja enerģijas rezerves cilvēka ķermenī nestrādā kā atkarīgais mainīgais, varbūt ir vērts pagriezt dogmu otrādi un paskatīties, kas notiek, ja mēs pieņemam pretējo, proti, ka rezervju lielums (tauku kilogrami) aktīvi ietekmē to, cik enerģijas tiek pievadīts šūnām vai cik enerģijas ietaupās mainot cilvēka uzvedību. No šādas perspektīvas izriet, ka liekais svars izraisītu paaugstinātu apetīti un/vai samazinātu aktivitātes līmeni, lai samazinātu enerģijas patēriņu, un tas ir tieši tas, ko mēs redzam. Bilde kļūst patiesi skaidra, kad mēs uzzinām, ka taukaudi ir nevis inerta masa, kas karājas zem ādas, bet gan ļoti aktīvu šūnu kolonija, kas ir cieši iesaistīta ķermeņa enerģijas balansa uzturēšanā. Iemesls, kādēļ cilvēki ar lieko svaru nepieaug svarā bezgalīgi, bet gan agri vai vēlu sasniedz stabilu svaru slēpjas bioloģiskajos dzinuļos, kādēļ ķermenis vispār sāk taukaudu radīšanu. Un šis iemesls ir enerģijas nepietiekamība - taukaudi ir nepieciešami, lai pārstrādātu daļu uzņemto kaloriju tādās molekulās, kuras šūnas ir spējīgas izmantot vielmaiņā. Tas, ko cilvēki uzskata par problēmu - tauki - ir ķermeņa adaptācija, lai risinātu pavisam citu, dziļāku problēmu - neadekvātu uzturu.

Laba pētniecība ķertos pie dažādu uztura stratēģiju apzināšanas visā pasaulē un mēģinātu noskaidrot vienu no divām kopīgajām parādībām - kas kopīgs uzturam zemēs, kur liekais svars un sirds slimības ir problēma un kas kopīgs zemēs, kur nav liekā svara un sirds slimību (un vēža). Par laimi labu pētnieku pēdējos simts gados nav trūcis un viņu darbs skaidri parāda, kas ir tā substance, kas ir visu problēmu cēlonis. Kādēļ mēs par šo substanci nezinām? Tas ir garš un interesants stāsts par to, kā viena cilvēka ambīcijas un pārliecība var ņemt virsroku pār zinātnisko metodi un secinājumiem, kas ir objektīvi veicami no dotu datu kopas, bet nav ko par to, mēs visi esam tikai cilvēki. Es negribu atbildi tā vienkārši pasniegt, jo tā liksies neticama. Labāk es jums pastāstīšu par košākajiem piemēriem un tā jūs nobriedīsit atklāsmei.

Inuiti, jeb eskimōsi ir starp veselīgākajiem cilvēkiem uz Zemes (un viņi dzīvo tālu aiz polārā loka!). Viņu ēdienkarte ir gaužām kodolīga - ziemeļbriežu gaļa, zivis un pa kādai olai. Tas ir viss! Parasta maltīte sastāv no apceptas vai uzvārītas gaļas, kuru notiesā ar aukstu ūdeni (izkausētu ledu). Viņu pārtikā nav ne grama zaļu dārzeņu vai lapu; uz augiem un saknēm viņu apkārtnē eskimosi neskatās principā (tie, kas ir spiesti to darīt parāda, ka nejēdz medīt un zaudē sociālo stāvokli). Ja jūsu pirmā doma ir, ka viņiem jāslimo ar kādu mikroelementa vai vitamīna trūkuma slimību, tad es suminu jūsu skepsi, taču esmu spiests norādīt, ka tāda doma tikai pasvītro to, cik ļoti esat atrauti no novērotajiem faktiem, dodot priekšroku teorijas diktātiem par to, kādai realitāte jābūt. Jā, inuitu pārtikā ir mazāk mikroelementu un vitamīnu, taču ar tiem viņiem acīmredzot pilnīgi pietiek. Varbūt kaut kas mūsu, rietumnieku pārtikā liedz piekļuvi mikroelementiem un vitamīniem un mums tos ir jāuzņem paaugstinātos daudzumos?

Pima indiāņi ir diametrāli pretēja grupa - viņi dzīvo smagas nabadzības apstākļos, kur pārēšanās un mazkustība (divi tradicionālie liekā svara cēloņi) nav fiziski pieejami varianti, taču Pima cilts iedzīvotāji ir pirmajā vietā saslimstībā ar 2. tipa diabētu pasaulē, kā arī liekā svara problēmas viņiem ir ļoti pazīstamas. Būtu ļoti īpatnēji sastapt šādu atšķirību veselībā, ja abas ciltis ēstu vienu un to pašu diētu, un, protams, Pima ļaudis neēd ziemeļbrieža gaļu, gluži pretēji, jau izsenis, kopš no Eiropas iebraukušie Amerikas kolonizētāji sagrāva viņu ekonomiku un dzīvesveidu, ASV valdība ir nodrošinājusi viņus ar pārtiku. Savas tradicionāli medījumu bagātās iztikas vietā Pima indiāņi jau divas paaudzes pārtiek no rietumnieku stila baltajiem miltiem, putraimiem, maizes un apbrīnojama daudzuma limonādes.

Cilvēkiem, kas ir papūlējušies paskatīties, kā atšķiras veselības rādītāji starp populācijām, kuru pārtikā ir rafinēti cukuri un populācijām, kurās to nav, bilde ir skaidra - cukurs ir rietumu slimības cēlonis, cukurs ir vielmaiņas sindroma X (metabolic syndrome X) cēlonis.

Nākamajā ierakstā izklāstīšu hipotēzi, kā cukurs izraisa 2. tipa diabētu, aptaukošanos un, iespējams, vēzi.