Svešs Sapnis Par Brīvību

Tas bija svešs sapnis par brīvību. Ne mans, bet tomēr savādi pazīstams. Tas šalca kā pavasara vējš, izkāmējis no garā ceļa, ar dīvainu, vientulīgu tembru. Sapnī es biju vīrs, es dzīvoju uz zemes, tuvu tai un Saule spīdēja augstu virs manis; es zināju, ka dievu nav, bet Saule bija tuvākais dievībai, kas man bija. Man bija māja guļbaļķu krāsā, masīva, milzīgiem logiem, grīdām, kas spīdēja Saules gaismā un tajā mita cilvēki, kas mācēja smaidīt. Es biju nākotnes mežonis, man bija spēks, brīvība, bārda. Es audzēju saules paneļus gluži kā tagad cilvēki audzē vīnogas. Es tos laistīju un tīrīju, veltīju tiem laipnus vārdus un laukā izvietotajos atskaņotājos spēlēju tiem postroku, lai augšana šķistu grandiozāka. Viņi bija mani mazulīši, viņi man dāvāja galveno, kas man bija nepieciešams - Saules enerģiju elektrības formā. Es biju gaismas fermeris, mana profesija sekoja raupjajai nomada, naftas mednieka dzīvei. Mans lauks un uz tā spīdošā gaisma piederēja man vienam un nekam nebija uz to tiesību. Tos, kas atsacījās tam klausīt, es sodīju ar pašas saules dusmām, vērsdams pret pārkāpējiem lāzerieroča stobru. Neviens man nevarēja pavēlēt un es netiecos pavēlēt nevienam, kas to nevēlējās. 

Es varēju būt viens. Devos apgaitās. Nē, nečurāju uz kokiem, bet apraudzīju automātiskās drošības iekārtas, kas bija apslēptas flōrā. Es vācu pļavas ziedus un vārīju no tiem tēju. Es kopu bites. Es biju savas zemes pavēlnieks un kluss kalps. Mana sieviete dalīja ar mani savu dzīvi un es darīju tā pat. Viņa nodarbojās ar lietām, kuras man nebija saprotamas, ar mākslu un muziku, viņa vērpa vārdus segās, kas man lika raudāt no laimes, un sacentās ar Sauli smaida spožumā. Es viņai mācīju, kā nodarboties ar gaismkopību, taču viņa smaidot, stūrgalvīgi saprata labāk par mani, ka vīrietim ir vajadzīgas nodarbes, kas šķiet mistiskas sievietei. Tā mēs dalījām dzīves un Saulesgaismu, kas dāvāja mums siltumu un pārtiku; pamācījām viens otru, apkopām brūces, devāmies rūpīgi izplānotās ekspedīcijās uz attālākiem īpašuma nostūriem, lai notiesātu meistarīgi pagatavotas uzkodas, veiktu foto-dokumentāciju, dažādus mērījumus un atstātu cilts pazīšanās zīmes (mūsu bija dzeltens zobrats ar smailiju vidū un trijstūrainiem saules stariem uz iekšpusi). Man patika dižoties manas sievietes priekša. Es izģērbos līdz viduklim, iedarbināju galveno strāvas izvadpinumu un, aurojot no visa spēka, liku milzīgām dzirkstelēm ar apdullinošu pērkongrāvienu lekt no mana improvizētā zižļa, kausējot smiltis un aizdedzinot visu, kas bija spējīgs degt. Es biju dievs, Zevs savā Olimpā, kopā ar savu dievieti.

Dienā es viņu uzlūkoju ar kaunpilnu skatienu, citādi nespēju, jo kļūtu par nezvēru. Naktīs, kad tumsa nolaidās pār manu pasauli un elektrisko izlāžu kluso ritmiku aizstāja plūstošs klusums un prožektori uz trijkājiem slējās pagalmā kā pozējoši marsieši, es neslēpu savu iekāres pilno skatienu un devu nezvēram vaļu. Es metos savai sievietei virsū un ar elektromagnētikas aršanā trenētajām ķetnām izplēsu viņu no drēbēm. Viņas ķermenis piederēja man, es biju brutāls un viņa mani par to mīlēja. Tumsa pildījās ar šļakstiem un saspringtām elsām, mūsu pusnakts simfoniju. Neprāts lija no manām acīm un pilēja viņas mutē, pēdīgi mēs abi bijām zaudējuši saikni ar realitāti, divi kaili Zemnieki, mēnessgaismā zaigojošu ādu, basām kājām ejot uz riņķi, uz brīdi aizmirsuši pasauli, vienoti piepildījumā, vienā no neskaitāmiem.

Pienāk rīts, aust Saule, neprāts ir rimis, acis ir aizvērtas. Paneļi kā ēst lūdzoši bērni griež galvas pret austošo atombumbu un sāk savu dziesmu, kas ir skaļāka par gaiļa klukstienu. Es vēl neceļos, drīkstu.