Psihes Ārstniecības Stigma

Man ir doma iet studēt medicīnu, precīzāk, psihiatriju. Šodien prātoju, ko tad īsti varētu skart mana potenciālā nākotnes nodarbošanās, un secināju, ka, vismaz skatoties pēc esošās situācijas, ievērojama darbības komponente būs ar psihiatriju saistītās stigmas neitralizēšana.

Manuprāt valda aplams uzskats, ka pasaule kļūst arvien slimāka, ka aiz katra stūra mūs sagaida svešinieki ar fantastiskām kaitēm, kas var sagriest mūsu dzīvi kājām gaisā, ka mēs paši vienmēr esam bijuši un būsim veseli un ka tiem citiem, trakajiem ir vieta kādā klīnikā, kur sargi un māsas baltos uzsvārčos maigi iekausta pacientus, līdz tie saprot, ka ir traki un maģiskā veidā izveseļojas.

Ok, varbūt vidējais uzskats nav tik greizs, bet doma tapa skaidera, es ceru. :)

Ilūzija, ka psihiatrisko kaišu sastopamība, tātad arī izplatība, ir eksponentāli palielinājusies pēdējo gadu gaitā, ir radusies, manuprāt, divu iemeslu dēļ; pirmkārt, psihiatriskās diagnostikas metodes ir kļuvušas izkoptākas, ir uzkrājusies klīniskā pieredze un parādījušas jaunas izmeklēšanas metodes, piemēram, magnetiskā rezonanse; otrkārt, zināšanas par kaitēm un cilvēkiem, kas no tām cieš, ir augušas eksponentāli, galvenokārt mediju un interneta dēļ. Lai arī es pieļauju, ka mūsdienu saspringtās dzīves, ilgie mūži un pārapdzivotība ir paaugstinājusi risku saslimt ar kādu psihiatrisku kaiti, galvenais kaišu avots, proti cilvēka smadzenes, nav fundamentāli mainījies.

Augošās zināšanas ir kalpojušas arī jaunu mītu radīšanai. Bieži vien cilvēki diagnozē radus/draugus/paziņas ar paranoju, histēriju, psihopātiju, depresiju. Cilvēki paši, jūtoties noguruši vai bēdīgi, nereti nosaka, ka ir depresijā. Jaunieši mēdz lietot jēdzienus "šizo" un "šizīgi" bez mazākās sapratnes par to izcelsmi un medicīnisko nozīmi. No vienas puses ir labi, ka cilvēki sāk apzināties, ka psihes saslimšanas ir tikpat ikdienišķas un nemistiskas kā, iespējams, daudz nopietnākas tīri fiziskas kondīcijas kā vēzis, sirds slimības vai invaliditāte. No otras puses, izskatās, ka sabiedrība vēl neapzinas, cik nopietna un smalka padarīšana ir diagnostika psihiatrijā - te nepietiek ar mandeļu apskatīšanu, elpošanas apklausīšanu un pacienta izvaicāšanu. Patiesi, psihiatram bieži vien ir jāsastopas ar gadījumiem, kad normālos apstākļos nedādi fiziski simptomi nemaz nav novērojami, vai vēl ļaunāk, pacients nespēj dot patiesu sūdzibu aprakstu, jo, pēc viņa domām, saslimšanas nav. Jāatceras, ka psihiskā veselība tomēr ir relatīvs jēdziens, kurā par galvenajiem atskaites punktiem tiek izmantota paša pacienta apmierinātība/dzīves kvalitāte un apkārtējās sabiedrības spēja sadzivot ar pacienta ekscentriskumu, nevis kaut kāda nosprausta normalitāte, no kuras vienā virzienā ir šizofrēnija, otrā mānija, trešajā paranoja un ceturtajā depresija.

Pēdīgi, nākas atzīt, ka, lai arī sociālā stigma pret psihiski slimojošajiem ir ārkārtīgi mazinājusies (tālu mēs esam nākuši kopš viduslaiku spīdzināšanas namiem, kur no trakajiem ar nokaitētu dzelzi centās izdzīt ļaunos garus), tā vēljoprojām nav zudusi. Valda dīvaina dubultdoma, kas bez minstināšanās atzīst, ka pastāv fiziskas kaites, kuras cilvēks pats nespēj ārstēt (reti kurš būs tik cinisks, lai teiktu roku zaudējušajam, ka vajag tik pozitīvāk domāt un ataugs), bet tajā pašā laikā vieš pārliecību, ka cilvēka smadzenes ir pilnībā pakļautas apziņai (nevis otrādi, lol) un, ka atliek tik nebūt slimam, lai atbrīvotos no psihiskas saslimšanas.

Patiesība, draugi, ir gaužām vienkārša. Mēs, tā es sajūta mūsos, esam mūsu smadzenes un smadzenes slimo tā pat kā iekaist āda, struto smaganas vai smeldz muskuļi, atšķirība tik tā, ka smadzenēm apkārt ir kaula ķivere un daži pamanās tās ne(no)pārslogot. Mums ir jāsaprot, ka nav tāda jēdziena kā "domāju, ko gribu", jo tas, ko domājam ir atkarīgs no mūsu smadzenēm un to bagāžas - ģenētikas, zīdaiņa vecuma vides, uztura u.c. vēl neizzinātiem apstākļiem. Tādējādi, psihiski slimie tiek godīgi atbrīvoti no stigmas, no uzskata, ka viņiem ir kāda izvēle viņu stāvoklī, tā pat kā būtu absurdi, piemēram, bērnam ar zaķlūpu pārmest piedzimšanu. Protams, pastāv atgriezeniskā saite starp domāšanas procesiem un smadzeņu veselību, taču ir ačgārni un ārkārtīgi augstprātīgi ieteikt profilaksi cilvēkiem, kas jau ir slimi.

Kā pēdējo domu, piedāvāju nākotnes vīziju psihiatrijā:

Pateicoties attīstībai neirobioloģijā, kognitīvajās zinātnēs un evolucionaraja socioloģijā, cilvēces sapratne par to, kā tad īsti funkcionē sarežģītākais mums zināmais organiskais veidojums, būs stipri augusi, atļaujot ne tikai paredzēt un novērst virkni pazīstamāko mentālo saslimšanu, bet arī pielāgot mūsu primitīvai domāšanai evolucionējušas smadzenes sarežģītākām nodarbēm.

Smadzenes ir mūsu vērtīgākais īpašums, centīsimies saglabāt tās veselas, radošas un darbspējīgas visu dzīvi!