Šai esejā es apskatīšu patiesības jēdzienu, tā komponentes, īpaši faktus, interpretāciju un novērojumus, lai vērstu lasītāja uzmanību uz pastāvošo ačgārnibu sabiedrības (vismaz noteiktas tās daļas) uzskatos.
Nothing goes against nature, it is just that we sometimes do not know what nature is like -Dana Scully
Lai nenonāktu trivialitātēs un pārsātinātās niansēs, turēšos pie kodolīgas un zinātniskas patiesības definīcijas, proti - patiesība ir jebkurš informācijas kopums, kas atbilst realitātei. Te jāpamana divi zīmīgi jēdzieni: informācijas kopums un realitāte. Solī ar vadošo domu filosofijā, es postulēju, ka visumā nav tāda objektīva elementa, kā informācijas; zvaigžņu kopas nav dievu vēstījumi mums hominīdiem uz Zemes, elektrona nenoteiktā orbīta ap atoma kodolu nav neredzamo rozā vienradžu mīlestības apliecinājums, tādējādi, viss, ko mēs, cilvēki, saucam par informāciju, ir subjektīvs un, bieži, kļūdains. Cilvēku uzskati, kas ir intelektuālas reakcijas, kas iemantotas no citiem cilvēkiem, literatūras, TV pārraidēm un paša cilvēka iedzimtām nosliecēm, var tikt uzskatīti par informāciju, bet ir lieki pieminēt, ka tas vien, ka cilvēkam ir uzskati, nepadara tos par patiesiem, t.i. atbilsošus realitātei. Tas pats ir sakāms par jebkuru citu informācijas veidu - grāmatām, TV, Internetā atrodamajiem failiem, rakstiem, video utt. Te vietā būtu jautājums: "Bet kā ar realitāti? Kas tad padara to automātiski patiesu, kādēļ realitāte kalpo par patiesuma identitāti?" Atbilde nav vienkārša, iespējams, ka pat visai neapmierinoša - mēs, cilvēki, eksistējam nepielūdzamas diktatūras, realitātes varā, tā diktē likumus, kuriem mums jāseko pat neapzināti. Viss šai visumā, kura daļa ir mūsu galaktika Piena Ceļš, mūsu Saules sistēma, planēta, uz kuras mītam un, pēdīgi, mūsu ķermeņi (faktiski mēs, ne "mūsu ķermeņi", bet es vēl nespēju tikt vaļā no duālisma iedīgļiem savā apziņā), darbojas saskaņā ar noteiktiem likumiem un nespēja tiem sekot tiek sodīta ar nāvi. Par laimi, vairumā gadījumu šie likumi pat nav jāzina, lai tiem sekotu. Laimīgā kārtā viela, no kuras sastāvam, padevīgi seko elektromagnētisma diktējumum un turas kopā pati no sevis. Padomājiet, cik svētīgi, ka mums nav apzināti jāliek visām ķermeņa molekulām turēties kopā - reibuma stāvoklis varētu izrādīties visai nāvējošs! Bet te arī slēdziens, līdz kuram centos jūs novest - atbilde uz jautājumiem "kāda ir parādību patiesā daba" un "kas diktē parādību mijiedarbības noteikumus" ir realitāte, jeb patiesība; realitāte ir augstākā vara, tās lēmums ir nepārsūdzams un nekas nestāv ārpus tā bezgalīgi garās, gaismas ātrumā ķerošās rokas. Te, savukārt, vietā būtu jautājums: "Pieņemsim, ka tev ir taisnība, realitāte ir augstākā vara, bet vai tā ir nemainīga? Kā to noteikt? Mēs taču dzīvojam mērījumus veicošā sabiedrībā tikai pārtūkstoš gadu, bet zinātnieki veido teorijas ar muļķīgu pieņēmumu, ka visuma pamatlikumi ir nemainīgi!" Un atbilde būtu: "Cik cilvēce ir paspējusi novērot visumu, fundamentālie likumi ir nemainīgi gan telpā gan laikā (šai nostādnei par pamatu ir fakts, ka tālu zvaigžņu gaisma ir ne tikai ceļojusi tālu, bet arī ir bijusi ceļā ievērojamu laiku un ir senas vēstures liecība, gluži kā sens fotoattēls), šo invariances, jeb nemainības principu postulēja Alberts Einšteins. Esmu lasījis par novērojumu, ka tālu galaktiku "alfa" konstante ir atšķirīga no uz Zemes novērotās, taču ir pamats uzskatīt, ka šī atšķirība ir izskaidrojama ar relativitāti, un nebūt nenorāda uz elektromagnētisma mainību dažādos visuma nostūros."
Reality is that which, when you stop believing in it, doesn’t go away. -Philip K. Dick
Tagad, kad esmu demonstrējis patiesības proporcionalitāti reālismam, ķeršos pie svarīgu jēdzienu apskates. Pirmais no tiem - fakts. Fakts ir empīriski iegūts vai pārbaudīts informācijas kopums, kas atbilst realitātei. Empīriskuma, jeb eksperimentācijas elements ir svarīgs faktu definīcijā, tas iet soli solī ar apgāžamības jēdzienu, ko lieto zinātne, proti, pat ja teorētiski iegūts skaidrojums ir tehniski pareizs un matemātiski saskanīgs, tā derīgumu nosaka tikai un vienīgi vienā veidā - eksperimentāli pārbauda, vai tas skaidro realitāti, kurā mēs eksistējam. Vienkārš piemērs: "teoriju", ka gaisa temperatūra ir 10 grādi eksperimentāli pārbauda ar termometru un attiecīgi nosaka tās patiesumu, jeb atbilstību realitātei. Šādus patiess/nepatiess lēmumus mēs veicam katru dienu, bet, iespējams, ne tik formāli.
Turpinu ar interpretāciju. Manuprāt ir acīmredzams, ka interpretācijai un perspektīvai nav ne mazākā sakara ar patiesību. Kad tiek izmantoti šie jēdzieni, ir skaidrs, ka runa ir par parādībām un īpašībām, kas izpaužas caur evolucionējušas dzīvās radības uztveri, nevis ceļas no visuma pamatbūtības, piemēram, mākslu visos tās brīnišķīgajos izpausmes veidos. Tādējādi ir absurdi runāt par, piemēram, fizikālu mērījumu kā garums vai frekvence interpretāciju - 10 000Hz varētu tikt interpretēti kā "varen daudz, laba zīme", bet šāda slēdedziena atbilstība realitātei būtu labākajā gadījumā triviāla, nenosakāma sliktākajā.
Par novērojumiem - tie ir pavedieni cilvēces centienos sadzīt pēdas visuma darbinātājiem. Lai arī modernā fizika ir nonākusi šķietamā bezizejā, jo atklājusi, ka pati novērošana ietekmē rezultātus, tādējādi diskreditējot novērojumus kvantu (sub atom-kodol) līmenī, ikdienas dzīvē uz Zemes novērojumi ir dzīves pamatā. Mēs uzticamies savām maņām, taču atceramies, ka tās ir salīdzinoši ierobežotas, jo attīstījušās pieticīgam pielietojumam - izdzīvošanai uz vidēja izmēra planētas. Mēs zinām, ka visums mums nemelo - fundamentālie likumi ir nemainīgi un izprotami, nav neredzamā sarkanā vīra, kas maldinātu mūsu prātus. Ir ārkārtīgi svarīgi izprast šo teikumu: "Caur novērojumiem tiek uzkrāti fakti." Tā kā ar maņām mēs uztveram realitāti, un realitāte ir 100% sev atbilstoša, tādējādi patiesa, novērojumi ir fakti. Te, savukārt ir īpaši jāapskata fakts, ka cilvēka maņu signāli pēdīgi nonāk ārkārtīgi neobjektīvā informācijas glabāšanas un apstrādes orgānā - smadzenēs. Smadzeņu salīdzinošā nederība uzticamas informācijas atsaukšanai ir labi ilustrēta apziņas pētījumos, kur dalībniekiem ir jāatsauc tik vienkārša informācija kā objektu krāsa attēlos, to izvietojums utt. Rezultāti ir pārsteidzoši, taču ne iepriecinoši, ja soprotat, ko domāju.
No brain is stronger than its weakest think. -Thomas L. Masson
Beidzot, varu ķerties pie muļķību apgāšanas!
Pirmā un neaptverami bezsmadzeņainākā muļķība, ar kuru man nākas saskarties ir "Patiesības ir vairākas". Faktiski tiek teikts, ka realitātes ir vairākas, ka, lietojot hiperbolu, ir loģiski iespējams vienlaicīgi būt ar masu 1kg un 1000 000kg. Ab.Surds! Realitāte ir viena, jebkāds citāds pieņēmums ieliek mūs sirreālas bezloģikas pasaulē, bet tādā mēs nedzīvojam, ir gaužām skaidrs, ka sabiedrība un ātro uzkodu restorānu ķēdes bezloģiskā visumā nespētu eksistēt. Tādējādi, jebkuras parādības patiesumu var izteikt vienkāršā attiecībā kā "parādība/realitāte". Ja šādas attiecības vērtība ir tuva viens, parādība ir patiesa un vice versa.
"Ir vairāki veidi, ka zināt". Tiešām? Pārbaudīsim! Mhm, nē, nav! Patiesībā zināšanai nav nekādas nozīmes; populārs fiziķu joks vēsta, ka viņi tā pat jau zin atbildes uz visiem jautājumiem, tā vairs neesot problēma, problēma ir pierādīt šo zināšanu patiesumu. Atceroties, ka runājam par zinātnes patiesības versiju, es postulēju, ka zināšanu vienīgā vērtība ir to patiesums. Te jāilustrē atziņas, kas izriet no šī postulāta:
1) Ārpus-zinātnes un pseidozināšanu ideju bīdītāju argumenti ir cauri, jo tie izgāžas jau tik vienkāršā lietā - tie nav pārbaudāmi, tiem nav ne mazākā sakara ar realitāti, tādējādi to "parādība/realitāte" attiecība ir nevis nenosakāma, bet gan nulle, respektīvi, pseidozinātņu postulāti ir pilnīgi un galīgi nepatiesi.
2) Reliģiju postulāti ir nepatiesi. Te gan vajadzīga izvērstāka diskusija. Reliģiskās metafizikas pamatnostādne ir gaužām vienkārša un tikpat muļķīga - bez šīs realitātes pastāv cita, parasti "augstāka", garšīgāka, ar otrajām porcijām pa brīvu. Vēljovairāk - tā otra realitāte ir nodalīta no šīs, bet tomēr ne (ačgārniem uzstādījumiem raksturīgā divnozīmība), jo dvēseles vai cits netverams parametrs kaut kādā veidā tomēr pamanās būt par šīs realitātes sastāvdaļu un noteikt cilvēku izredzes mijiedarboties ar šo otru realitāti. Te ir jāsaprot, ka no reliģiju perspktīvas citas realitātes ir dotas, bet loģiska analīze vienmēr noved pie vienas atbildes - pierādījumu, racionālu pamatojumu un realitātes atbalstītu novērojumu citu realitāšu eksistencei NAV. Tas ir tik vienkārši - pieņēmums, ka eksistē citas realitātes ir aplams. Vēljovairāk, ja reliģijas atteiktos no pretenzijām uz citām realitātēm un iztiktu ar šo pašu realitāti, kurā, pēc viņu izpratnes, novērojama sastāvdaļa ir dievība, tās atkal nonāktu strupceļā - grozies kā gribi, visums darbojas tieši tā, kā varētu sagaidīt, ja tajā nav dievības. Manā izpratnē tas ir lieliski, ir pamats uzskatīt, ka neeksistē dievības, kas vēl mums ļaunu, jo, piekritīsiet, tad būtu dziļā vagā.
Pēdējo vārdu vietā:
Ļaujieties realitātei. Sakaut to nav iespējams, bet tā nav ļauna. Kā teica Sagans, Visums nav ļauns, tikai.. neieinteresēts. Ja esam attapušies liberālas diktatūras varā, es saku: "Saprotam likumus un dzīvojam, cik labi iespējams!"
Kāda amerikāņu ateista vārdiem: "Accept reality, it will change your life!"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru