"Delicacy of taste is not merely the ability to detect all the ingredients in a composition, but also our sensitivity to pains as well as pleasures, which escape the rest of mankind." -David HumeLasot mākslas teoriju, izkristalizējas atzinums, ka slēdzieni par skaistumu ir vienlaicīgi saistīti ar maņām, izjūtām un intelektu, bet arī nenoliedzmi izraisa patīkamas sajūtas.
Es oponēju, sakot, ka patīkamība nav obligāta. Mākslas uzdevums ir uzrunāt un iesaistīt tās uztvērēju ar visiem tai pieejamajiem paņēmieniem, kaut vai izraisot šausmas un riebumu. Es pat gribu postulēt, ka radīt mākslu, kas uzrunā un iesaista tieši ar nepatīkamām emocijām ir daudz augstāka par tradicionālo, "patīkamo mākslu", jo to radīt ir grūtāk (moka mākslinieku) un grūtāk sasniegt tajā pilnību (cilvēka uztveres specifika, kas cenšas mazināt nepatīkamo un tiecas pēc baudas). Manam postulātam par labu runā fakts, ka anti-estētiskā māksla ir daudz retāk sastopama, kas nozīmē, ka tā tiek radīta mazākos apjomos, kas padara to vērtīgāku (piedāvājums/pieprasījums ideja, sitiet mani :P).
"[The sublime] will please only by causing pain; will enable us to see only by making it impossible to see." -Jean-François Lyotard
Temats, protams, nav jauns. Estētiķi un mākslas kritiķi mākslas definīciju jau ir mēģinājuši grozīt kopš 20.gs. sākma, un liela uzmanība ir tikusi pievērsta skaistuma un grandiozitātes elementa klātbūtnei. Kants Spriešanas Kritikā apskatītajā grandiozo un parādīja, ka tā pieredzēšana ir vienlaicīgi bauda un sāpes, sakot, ka tās ceļas no saprāta un iztēles sadursmes, galīgā un bezgalīgā nesavienojamības. Kad mēs saskaramies ar ko milzīgu, šausminošu, monumentāli neaptveramu, mūsu fiziskā daļa, ķermeņi izjūt to niecīgumu, taču tas neattiecas uz mūsu prātiem. Lai arī kalnu grēda ir fiziski nepieejama un baisa, mūsu prāti to var viegli aprakstīt, izzināt, uzvarēt. Žans-Fransuā Liotards turpina skaidrot grandiozā pieredzes jautājumu un atzīst to par labu. Viņš saka, ka dažkārt prāts nevar visu nolikt ērtos plauktiņos un tas izraisa grandiozā krīzi - mēs uz brīdi akūti apzināmies, ka mūsu iztēle un saprāts neatbilst viens otram, kā arī turpmāko prāta un iztēles sasprindzinājumu centienā nonākt līdz rezolūcijai. Tā arī ir šī ieraksta apskatītā tēma - katarse, kas panākama, sastopoties ar grandiozo un nonākot līdz iztēles un saprāta sasprindzinājuma rezolūcijai.
Ne-skaistais mākslā kā pieņemama un pat cildināma īpašībā sāk plaukt tikai 20.gs. Alu zīmējumos ir redzami tikai dzabā sastopami elementi, dzīvnieku attēlojumi, cilvēka plaukstu nospiedumi - nekā abstrakta, fantastiska. Ir pamats domāt, ka sirreālisku elementu iekļaušana mākslā ir novērojama tikai ap 1.gs. Romas impērijas mākslā, ko 15.gs atkal-atklāja un lietoja Romā. Šo mākslas stilu dēvē par grotesku, no tā nāk tādi pazīstami arhitektūras elementi kā gargoilas, himeras, sejas un jau sugasvārds groteskas. Šie elementi un pieeja arhitektūrai aizsāka gotiku.
Vēl apskatāms šausmu elements kultūrā, jeb macabre. Iespējams, šausmas ir bijušas daļa no cilvēces apziņas kopš pirmsākumiem - vienmēr cilvēks ir bijis viens un neaizsargāts pasaules priekšā, vienmēr mums apkārt ir bijusi nāve. Vēljoprojām tā ir cilvēces bieds. Viduslaikos parādījās tāds šausmu elements kā cilvēka skelets, īpaši galvaskauss. Šekspīra Hamlets apspriež dzīvi un nāvi ar Jorika galvaskausu slavenajā "būt vai nebūt" monolōgā, pirātu melnais karogs ar galvaskausu un saskrustotajiem kauliem ir izcils šausmu simbōls.
"The oldest and strongest emotion of mankind is fear, and the oldest and strongest kind of fear is fear of the unknown." -H.P. Lovecraft
Te mēs nonākam līdz, pēc manām domām, pirmajam anti-estētam, Edgaram Alanam Po. Šī amerikāņu rakstnieka varenākais devums pasaules literatūrai un mākslai in psiholoģiskā šausmene. Pretstatā tā laika šausmu literatūras tradīcijām, kurās galvenokārt darbojās relatīvi pārdabiski radījumi un briesmoņi (Eiropas klasiskie vampīri, vilkatči, raganas, spoki, mirušie un demoni), Po raksta par nāvi reālistiski, kas arī ir šausmīgi. Viņš uzbur drausmīgu īstenību, kurā mirušie ne vienmēr ir miruši, kur neizskaidrojami trokšņi un kaitinošas detaļas iedzen (anti)varoņus izmisumā, ārprātā, pašnāvībā. Te der atkārtot, ka šausmu žanra sakne meklējama cilvēku nebeidzamajā spējā bīties no nezināmā. Šī bīšanās nemainās, mainās tikai tas, kas cilvēkiem šķiet nezināms.
"Beauty of whatever kind, in its supreme development, invariably excites the sensitive soul to tears." -Edgar Allan Poe
Po literārā darbība kalpoja par iedvesmotāju daudziem dekadentās kustības dalībniekiem, ievērojamākais no kuriem ir franču dzejnieks Šarls Bodlērs. Manuprāt Bodlērs liek pamatus mūsdienu anti-estētikas izpratnei cilvēces "bezapziņā". Viņa dzejas krājums Ļaunuma Puķes ir monumentāls cirtiens "Katarse caur neglīto" akmenī. Pirmajās rindās viņš raksta: "It's the devil holds the strings that move us! We find allure in loathsome objects, each day another step toward hell, unhorrified, downward through stinking shadows." Lūk, Bodlēra dzejoļi To the Reader, Hymn to Beauty, The Ideal un Carrion, kā arī atdzejojumi latviešu valodā šeit. Dekadentās noveles paraugs ir À rebours. Šai Hujsmaņa darbā galvenais tēls saceļas pret 19.gs. buržuāzisko sabiedrību un meklē patvērumu divvientulībā ar savu mākslas kolekciju un specifisko estētisko uztveri. Franču dekadenti lepojās, ka pretojas ikdienišķajiem morāles likumiem un tikumiem. Mūsdienu jaunieša Antona Kuģīša dzeja turpina dekadentu iesākto, piemēram, dzejolis Intravenozi.
Dekadence ir novērojama arī vizuālajās mākslās. Baudlēra laikabiedrs Feliciens Ropss radīja vairākus izcilus dekadentās glezniecības piemērus, īpaši Pornokrāti un Sējošo Sātanu. Tālāka attīstība ir novērojama ekspresionismā ar slaveno Kliedzienu, bet arī latvietis Kārlis Padegs ir devis ievērojamu ieguldījumu anti-estētikā ar darbiem Madonna ar ložmetēju, Mīļai atmiņai no 1918.gada. Džons Iperits., Five o'clocks morgā. Par savu mākslu Padegs teica: "Man bieži bijuši jādzird pārmetumi, kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga, un tas arī kādam jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, ka citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus. Lai taču atļauj man zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu labsajūtu vai apetīti." Beidzoties Otrajam Pasaules karam un sākoties modernismam, mākslā novērojama ne tik daudz dekadence kā trulums, piemēram, plaši pazīstamā grafiķa un ilustratora Endija Vorhola virzītā kustība "pop-art" un viens no viņa agrīnajiem darbiem The Lord Gave Me My Face, But I Can Pick My Own Nose. Mūsdienu, jeb postmodernās anti-estētikas piemēri ir Hanss Rudolfs Gigers (Filmas Alien mākslinieciskais direktors), Kevins Llevelins un Merilins Mensons.
Pieskaroties anti-estētikai kino, jāpiemin filma Zoetrope. Šis Čārlija Dou agrīnais vizuālais projekts ar Lustmord (Dark-Ambient muzikas žanra pionieris) musicku ir Kafkas darba Labošanas darbu kolonijā "ekranizējums". Melnbaltajā īsfilmā Zoetrope nelaimīgais likumpārkāpējs tiek ieslodzīts un spīdzināts, līdz, pēdīgi, mirst. Šķiet, filmas vienīgais mērķis ir izsaukt skatītājos riebumu, izolācijas un bezpalīdzības sajūtu, kas tiek lieliski panākts. Lai arī tehniski Zoetrope ir šausmu filma, tā nelīdzinās tādām filmām kā Saw vai The Shining, kas arī ir lieliskas šausmu žanra pārstāves.
Ar Lustmord pieminēšanu esmu pietuvojies sev tuvākajai anti-estētikas ietekmētajai sfērai - muzikai. Sākšu ar Maiklu Giru. Viņa muzika ir unikāla ar to, ka, lai arī tehniski par mīlestību, tā ir dekadenta tajā, ka apraksta mīlestību nevis kā pacilājošu, dzīvi piepildošu izjūtu, bet gan kā dvēseles slimību, moku, naida un nožēlojamības avotu, piemēram, Song for my Father un Untitled Love Song. Mana atsauksme albumam How I Loved You atrodama šeit. Interesanti, ka par Giras muziku uzzināju no Bena Frosta albuma Theory of Machines treka We Love You Michael Gira, kas ir lielisks viena mākslinieka veltījums otram. Frosts gan ir apskatāms atsevišķi kā viens no, ja ne pats lieliskākais man zināmais anti-estētikas pārstāvis mūsdienu muzikā. Viņa darbi Theory of Machines un Leo Needs A New Pair Of Shoes man liek izjust katarsi ikreiz, kad tos klausos, kā arī tie lieliski atbilst Kanta grandiozitātes terminam. Īpaši Theory of Machines ir komunicēta neaptverami "lielā/neizzināmā" izjūta, tā saspringtība, kas neatklājas, ir tikai minimāli ieskicēta ar ģitāras spalgajām skaņām. Šeit der pieminēt arī industriālo muziku un noise. Abi šie žanri bieži vien ir tīri anti-estētiski un paļaujas uz nepatīkamu izjūtu: riebuma, šoka, pamestības, nicinājuma, naida, baiļu, panikas un neprāta spēcīgajām iedarbībām. Izpildītāja Stigma albuma Inhumanity atsauksmi var izlasīt šeit. Īpaši ievērojams ir The End, kuru es uzskatu par visu laiku labāko industriālo treku. Iesaku arī nu jau par klasiku kļuvušo industriālā roka darbarūķi Trentu Reznoru, jeb Nine Inch Nails - tieši viņš deviņdesmito gadu sākumā pavēra plašākai publikai ieskatu anti-estētiskajā muzikā ar saviem albumiem The Downward Spiral un The Fragile. Īpašs piemērs ir skaņdarbs un klips Closer.
Tas arī noslēdz manu anti-estētiskās mākslas apskatu. Ceru, ka jums bija interesanti lasīt. Es, savukārt, nevaru sagaidīt, līdz kaut kas jauns un sensacionāli ne-estētisks sasniegs manu paziņas lauku, kā, piemēram, biotehnoloģiju māksla, zinātniskā māksla, kuru uzgāju, vācot materiālus šim ierakstam. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru