Viņdien sēdēju pie Centrālās stacijas ieejas un salu. Biju nokavējis vilcienu uz Tukumu. Nākamais atietu stundu vēlāk, septiņos. Aprīļa beigas tādas aukstas padevušās, no rīta bija sniegputenis. Tagad gan saulīte, bet siltums no tās knaps.
Interesanta publika ap staciju grozās. Darbaļaudis neitrālos tērpos slīd garām kā palu ūdeņi. Jaunieši sākot ar vidusskolniekiem dārgu kedu atdarinājumos un beidzot ar elektronisko mediju specialistiem un dizaineriem dārgās, pelēkās žaketēs. Nenosakāma vecuma, bet kopumā veci cilvēki, pensionāri, cilvēki, kas, dzīvodami citā valstī, brauktu uz Latviju tūrisma ceļojumos. Ex-slāvu dāmas tuntuļmēteļos, no kuriem kā zvaniņa mēle pazib dārga paskata zābaki, kas dimdot un dārdinot novada praktiski slepkavniecisko soļu sparu trotuāra bruģa mozaīkā. Bērnus neredzu. Tur aiziet tas, kā noprotu, bezpajumtnieks, kuru, šķiet, esmu redzējis neskaitāmas reizes, viņa vienīgās iezīmes ir noplukušais paskats un pēc pasūtījuma gatavotais ejamkoks. Šad tad manā skatuleņķī ieslīd krāsainu spalvu valkātāji. Spilgti rozā, salātzaļš, debeszils - kas nu pasludināts par modes kliedzienu šajā sezonā. Meitene sarkanā pusmētelī, sarkaniem matiem lēnā gaitā dodas uz stacijas ieeju. Nosaucu šo taksonu par femme rouge. Viņu no muguras pārsteidz noir filmu varonis melnā, lēta paskata ādas mētelī. Viņi skūpstās. Pāris gausi, pazīstamajā ceremoniālajā pāru gaitā turpina ceļu uz ieeju. Femme rouge uzplaukst, viņai patīk, ja sabužina viņas spalvas. Eksemplārs no taksona pusmūža vīrietis brillēs ar neglītiem rāmjiem, avīzi padusē baro baložus. Viņam ir sistēma. Cīņā par drupačām iesaistās kaijas melni mālētiem ģīmjiem. Putni rukšķ. Alfa-kaijas nīgrie skaņu signāli pieprasa drupaču, kaut gan pati atrodas bara perifērijā. Viņas virzienā kaut kas tiek atmests, lai jau kuce aizveras. Maize beidzas. Tīrot klēpi, vīrietis putnus izbaida; tie triecienvilnī paceļas pāri manai galvai. Riskēju tikt apdirsts.
Mans skatiens pārslīd Stacijas pulksteņa rādītājiem, vēl jāsalst.
Vīrs ir aizgājis, tagad arī kāds īsmatains jauns vīrietis sāk rosīties, tukša sporta soma nokrīt viņam pie kājām. Pēkšņi manu atsaldēto apziņas plūsmu pārrauj faux jautājums krievu valodā - jaunais vīrietis uzbrūkoši pārmet vīrietim, kas sēž netālu no manis, "skatīšanos uz viņu" un met ar dūri. Nelaimīgais "acotājs" lec stāvus un nepaliek sitienu parādā. Lamuvārdi un ekstremitātes lido. Totāls stulbums! Abi tēviņi man šķiet iereibuši, viņu kustības neveiklas, apaļīgas. Nevēlos, lai tēva dēli uzgāztos man un uzkabei virsū, es bez vilcināšanās saķeru somas un kātoju uz attālāku sēdvietu. Sniedzos pēc mobilā, lai zvanītu mentiem, kāds tur bija tas numurs? Novietojos uz jaunā sēdekļa, tēviņu rituāls jau ir galā. Uzbrucējs jau ir gar zemi, skūto galvu pārsitis pret puķudobes/strūklakas apmali. Pašaizstāvis izrādās apbrīnojami īss, vieglas miesasbūves. Kārtējo Goliātu kunga prātā ir pie vietas nolicis Dāvids, kas brokastīs dzer pienu. Arī pašvaldības policija pēkšņi, jeb operatīvi, ir incidenta vietā. Tas ir gandrīz Holivudas cienīgi, jūtu spēcīgu nerealitātes sajūtu. Policiste vēl Golim palikt uz zemes. Viņš ar roku slauka asiņojošo degunu un, sašutumā par policijas iejaukšanos, murmina - laikam grib otro maču ar tādu pašu iznākumu. Sākas izmeklēšana, tiek izsaukti ātrie. Pieplanē citi drošībnieki. "Situācija tiek kontrolēta," un viņi dodas prom tikpat ātri, cik ieradušies - kuriozs tiks viņiem citreiz. Deivs tiek aicināts maliņā. Viņš aizsmēķē un saka, ka neesot kautiņu sācis. Pārbauda viņa dokumentus. Prātoju, vai man būtu bijis jāiejaucas un jāaptur cīņa. Bez šaubām, bija. Tai sekundē, kad izdzirdēju kasīšanos, bija jālec kājās un jāgāž Golis gar zemi. Bet, galu galā, šādam retrospektam nav nozīmes, nav manī fight reakcijas, ir tikai flight un nav jēgas meklēt ko pretēju.
Tauta izklīst. Golis asiņainām rokām, tukšu seju sēž krēslā un tur mobilo. Nav kam zvanīt. Deivs pievieno lieciniekus, tie apstiprina viņa nevainību. Policiste sarunā ar kolēģiem nosaka, ka Golis taču ir dzēris. Kā teiktu Madara, "Random". Vai šī bija kāda visaptveroša statistiska sabiedrības nobīde no normas un nenovēršamā vardarbības deva? Patiesā homofobijas seja? Vienkāršs incidents, kam par iemeslu kalpojis alkohols un veiksmīgi šādi izgājieni pagātnē? Un kādēļ viss šis pasākums izskatījās tik slikti iestudēts??
Vismaz kautiņa netaisnīgais sācējs dabūja savu ass *totally* kicked.
Kāpjot vilciena pēdējā vagonā, gluži vai izpērkot savu iepriekšējo neizdarību, iecēlu meitenei vagonā hokeja somu.
A END
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru