(Būs spoileri! Ja nav vēl redzēta, bet ir doma filmu skatīties, tad labāk atstāt saldajam.)
Lieliska filma, kas pārsteidz ar vienkāršību, spēcīgu aktierdarbu un tīru operatordarbu.
Sākas viss ar intro. Valteru priekšlaicīgi atbrīvo pret galvojumu. Dokumentācijas aizpildīšanas procesā atklāj sīkumus par varoņa vecumu, atbrīvošanas noteikumiem, atklāj notikumu vietu un laiku (kadrs veiksmīgi pārtrūkst pēc 20.. gada uzrakstīšanas). Lakoniski parāda Valtera pieticīgo dzīvokli un darba vietu, kokzāģetavu, kurā viņš strādājis pirms ieslodzījuma. Ironiskā kārtā Valtera mītne ir tieši pretīm sākumskolai, kas kalpo par alegoriju kārdinājumam, ko šis pedofīls izjūt katru brīvu brīdi.
Īsā ainā darba pusdienu pārtraukumā introducē Mēriju-Keju, tumšādaino sekretāri, kas sit kanti Valteram, piedāvājot savu mājās gatavoto sviestmaizi. Valters pēc iespējas pieklājīgi, bet tomēr atsaka, iemantojot Mērijas antipātijas.
Drīz parādas arī citi personāži - Valtera psihoterapeits, līdzstrādniece un pēcākā mīļākā Vikija, seržants Lūkass, aizdomīgais tips "Konča" kā arī Valtera draugs un svainis Bobs. Šie tēli lielā mērā virza filmas notikumus un Valtera tēla attīstību, sagādā izaicinājumus un arī atbalstu pārdzīvojumos.
Tiek introducēti galvenie motīvi, Valtera mērķi - vēlme tikties ar māsu un māsasmeitu, vēlme būt "normālam" un atbrīvoties no neadekvātajām tieksmēm.
Labas stāstniecības garā, mērķis tiek parādīts jau pašā sākumā - Valters novēro Konču uzmācamies sākumskolniekiem, uzreiz atpazīst viņu kā pedofīlu, bet vēl neko nedara (tēls vēl nav izgājis cauri konfliktam un mainījies, lai spētu ko darīt).
10. minūtē ar titul-ainu tiek aizsākts konflikts:
Valters skaita pēdas līdz tuvējai skolai un atskārš, ka noteikto 300 pēdu ierobežojumu viņš nepārkāpj, jo dzīvo tieši 320 pēdas no skolas; vārti ir apvilkti ar ķēdi un aizslēgti. Valters skatās cauri vārtiem un pēkšņi viņa virzienā atripo sarkana bumba, Valters to paceļ un pēc mirkļa atkal ir pie aizslēgtajiem vārtiem.
-Teicami tiek parādīta Valtera neapskaužamā situācija, kārdinājums ir teju pie pirkstu galiem, tas sauc un aicina, rauj kā vētra, bet tomēr vārti ir un paliek slēgti. Valters zina, ka tas, ko viņš alkst, nogādās viņu atpakaļ cietumā uz mūžu.
Terapeits mudina Valteru rakstīt piezīmes, Valters aizsāk dēku ar Vikiju, Bobs atnes Valteram viņa paša taisīto ķirškoka galdu, kas bijusi kāzu dāvana māsai. Lieliska rindiņa: "I love this table, but I love my wife even more." postulē māsas lielo nicinājumu pret Valteru un dāvans atgriešanu kā spļāvienu sejā. Konča turpina mēģinājumus tikt pie kāda no skolniekiem.
Konflikta saasināšanos aizsāk nākamā spēcīgā aina:
Vikija pamodina murgojošo Valteru un vēlas uzzināt, ko tad viņš īsti tādu izdarīja. Valters vēlas, lai Vikija vispirms pastāsta viņam, kas ir sliktākais, ko viņa ir izdarījusi. Vikija pastāsta, ka pārgulējusi ar labākās draudzenes vīru un izjaukusi viņas laulību un draudzību. Valters, pēc redzamas iekšējās cīņas, ar aizkritušu balsi izdveš, ka izmantoja mazas meitenes. Vikijas pirmā reakcija ir neticība un viņa smejas, Valters saka, ka 12 gadi cietumā nebija nekāds joks. Pēc īsas izskaidrošanās Valters lūdz Vikiju doties prom, viņu attiecības ir stipri iedragātas.
-Šeit uzsvars tiek likts uz tēlu uztveri un reakciju uz dažādiem notikumiem. Vikija savu sliktāko nodarījumu atsauc ar zināmu gandarījumu, ar "paskat, kādiem s*diem es esmu kūlusies cauri!" izteiksmi un, acīmredzot sagaida no Valtera kaut ko līdzīgu, bet viņš, savukārt, par savu nodarījumu nav stāstījis nevienam un par to runājot izjūt tikai nožēlu, kaunu un nicinājumu pret sevi. Valters pieņem, ka Vikija pēc izdzirdētā pavisam noteikti uzskata viņu par briesmoni.
Valteru sāk pārņemt bažas, ka Bobs varētu izjust nepiedienīgas jūtas pret savu meitu (kā Valtera vēlme saskatīt citos sevi). Valteru apciemo naidīgi noskaņotais seržants Lūkass, kurš skaidri un gaiši pasaka, ka uzskata Valteru par mēslu. Negaidot Valteru pārņem vēlme sekot kādai meitenei iepirkšanās centrā, par ko viņš satraukts ziņo terapeitam.
Ar to parādās atgūšanās vēstneši. Vikija dāvā Valteram īves augu kā izlīgšanas zīmi (cik poētiski), viņi dodas izbraucienā līdz upei (kas bijis, bijis - vēl viens poētisms), viņi sadodas rokās un, voila, attiecības ir salabotas. (Un, nē, tas nav sarkasms, tā ir mana sajūsma par šo vienkāršību uz ekrāna, kas nesarežģī lietas un izmanto, lai arī banālus, bet skaistus elementus, lai pavēstītu ideju.)
Pēc seksa Vikija pastāsta Valteram par savu bērnību un, ka viņas trīs brāļi viņu izmantojuši, viņa atzīstas, ka Valters ir pirmais, kam viņa to ir stāstījusi. Abi varoņi ir "sabojātas preces".
Valters konfrontē Bobu ar jautājumu par jūtām pret meitu, Bobs agresīvi to noliedz tā atstājot iespaidu, ka Valtera domas nav pilnīgi nepareizas.
Sirdi aizkustinošā (īpaši) ainā terapeits izjautā Valteru par viņa bērnību un attiecībām ar māsu (mēģinot noskaidrot pedofilijas iespējamos cēloņus). Valters apraksta ainu, kurā viņš guļ diendusu kopā ar māsu un atzīstas, ka viņam patikusi māsas matu smarža. Divas minūtes kamera filmē Kevina Beikona seju un kā tajā atspoguļojas Valtera iekšējā kataklizma. Jāatzīst, man nav īsti skaidrs, pie kādas graujošas atziņas nonāk Valters: vai viņš ir gatavs raudāt, jo saprot, ka ir kārojis savu četrgadīgo māsu un tas ir par pamatu viņa pedofilijai vai arī, saskaņa ar viņa vārdiem, ka viņam tikai patikusi māsas matu smarža, viņš ir bezgalīgi atvieglots, ka terapeita jautājumos neatklājas nekas briesmīgs un, ka viņš nav izjutis neko nosodāmu pret savu māsu, kuru viņš ļoti mīl.
Nākamā, juteklīgā aina līdz ar to sagādā līdzīgu mīklu - Valters tur Vikiju klēpī un apskauj viņu, ož viņas matus un ir atvieglots, Vikijas sejā lasāma pēkšņa atklāsme/pārsteigums. Vai viņš ir pārbaudījis un pierādījis savu māsas inducēto matu ošanas fetišu vai atskārtis, ka var gūt baudījumu no šādas nodarbes ar Vikiju un ir atbrīvots no pedofīlijas?
Valters autobusā pamana sarkanā jakā tērptu skolnieci. Viņš seko viņai un nomaļā parkā uzsāk sarunu, meitene drīz dodas mājup. Valters redz Konču savācam kādu skolnieku un aizvedam to mašīnā. Ierodas seržants Lūkass un savā ierastajā manierē stāsta par kādu bērnu izmantotāju un tā briesmīgajiem noziegumiem, tikai lai vilktu paralēles ar to, cik viņa acīs Valters ir nožēlojams un ļauns. Lūkass arī piemin stāstu par Sarkangalvīti un to, ka realitātē mednieks (woodsman) nekad tā arī neierodas un neizglābj bērnu no vilka. Tūlīt pēc seržanta aiziešanas, Valters dusmu lēkmē saplēš savus pierakstus; uz brīdi blakus istabā nozib jaunas meitenes stāvs un tas atstāj Valteram domātu sarkanu bumbu. Darbā Mērijas-Kejas dēļ visi ir uzzinājuši par Valtera kriminālo pagātni un ir naidīgi noskaņoti. Valters jūtas sagrauts un pamet darbu.
-Šīs ainas vareni bruģē ceļu līdz lielajam finālam, pakļaujot varoni spēcīgiem pārdzīvojumiem un smalki izmanto Sarkangalvītes (meitene sarkanajā jakā) un mednieka (Valters?) arhetipus. Iestarpinājums ar sarkano bumbu ir leģendārs savā īsumā, tas parāda, ka kārdinājums jau kļūst nepanesams, seko Valteram, lai kur viņš ietu, visu laiku ir acs kaktiņā pamanāms.
Valters dodas uz nomaļo parku, cerot satikt meiteni sarkanā. Viņa tur ir un Valters uzsāk sarunu, seko smalka komplimentu un nevainīgu jautājumu apmaiņa, pēdīgi Valters jautā Robinai (kuras vārdu ir uzzinājis) vai viņa vēlētos pasēdēt viņam klēpī.
-Te, manuprāt, der apskatīt Valtera izjūtas, kas noveda viņu līdz šai situācijai. Par spīti viņa centieniem vadīt labu dzīvi pēc 12 gadiem cietumā, cītīgam darbam, nosodāmu dziņu pārvarēšanai un godprātīgām attiecībām ar Vikiju, viņš jūtas dzīves piekrāpts. Kārdinājums viņu bez mitas vajā ik uz katra stūra; par spīti viņa labākajiem centieniem, cilvēks, kura varā ir viņu nogādāt atpakaļ cietumā uz mūžu, ir noskaņots šo varu arī tuvākajā laikā izmantot; Konča -Valtera alter-ego- ir neapturams un pasvītro Valtera nevarību mainīties; darbs, kas, šķiet, ir vienīgā vieta, kur Valters var būt cilvēks bez stigmas nastas, tagad viņam ir neatgūstams. Valters ir sagrauts un pieņem likteni - ja viņš nav spējīgs mainīties, tad, vismaz, viņš izjutīs pēdējo laimes pilienu kā nešķīsts pedofils.
Aina turpinās: Robina neizpratnē pārjautā un Valters atkārto jautājumu, viņa to noraida, viņš saka: "Ok, it doesn't matter." Seko neomulīgs klusums. Te aina varētu beigties, bet tad šī filma nebūtu ne uz pusi tik lieliska. Robina jautā vai Valters tiešam gribot, lai viņa sēž viņam klēpī, viņš atbild ar bezgala vainīgu, bet ne mazāk izmisušu "Jā", viņa klusē un nervozi knibinās gar rakstāmpiederumiem. Valters, mēģinot vieglināt gaisotni, min, ka parks ir ļoti kluss, viņi pārmij vārdus par putniem, Robina izmet, ka viņas tētis ļaujot sev sēdēt klēpī. Valters nopriecājas, ka saruna iet priecīgākā virzienā un jautā Robinai, vai viņai patīkot, kad tētis lūdzot sēdēt klēpī. Robina krata galvu un saka: "Nē." Valters ir neizpratnē, bet, izjautājot Robinu, saprot, ka tēvs meiteni izmanto. Robinai birst divas treknas asaras un viņa kā nāvējošs eņģelis ar paša Mefistofeļa piedāvātu tekstu prasa Valteram, vai viņš joprojām vēloties, lai viņa sēž viņam klēpī, jo viņai nebūtu iebildumu. Valters ar pamirušu skatienu krata galvu: "Nē, ej mājās, Robin."
-Te, laikam, nav jāsaka, ka varonis eleganti tiek mudināts izdarīt pareizo izvēli (kautgan kas būtu traucējis viņam teikt "Jā"?) Tiktiešām, šādā perspektīvā, Valteram kļūst kristālskaidrs, kādu postu viņš varētu būt nodarījis, kā arī, ka viņa problēmas ir maznozīmīgas. Varonis, ne bez palīdzības, bet pats izdara pareizo izvēli un pārvar sevi! Jāpiemin Robinas tēlotājas (Hannah Pilkes) nevainojamais sniegums, īpaši pārī ar Beikonu; režijas uzmanības pievēršana sīkumiem (Robinas nervozā knibināšanās un izvairīgā lūkošanās binoklī, kad viņa ir uz asaru robežas) un ciešie tuvplāni. Īpaši ievērojami ir kadri ar Valtera sažņaugtajām rokām, smalks papildinājums filmā, kurā visa emocionālā spriedze tiek komunicēta caur sejas tuvplāniem.
Nobeigumā (jo, patiesi, kulminācija jau bija) Valters, ceļā uz dzīvokli, redz Konču izlaižam aizvesto skolnieku no auto. Varonis ar jauniegūto rezolūciju par vēlmi un spēju mainīties ir gatavs stāties pretim savam pretpolam, viņš nogrūž Konču uz trotuāra un sit viņu, līdz tas zaudē samaņu: uz īsu mirkli tiek rādīts, ka Končas vietā ir Valters un viņš, savā ziņā, sit sevi - ļauno sevī - un uzvar to.
Seržants Lūkass nākamajā rītā izjautā Valteru par notikušo, bet Valters noliedz, ka būtu ko manījis. Seržants piemin, ka Konča esot meklēts citā štatā par izvarošanu; jautāts par nobrāzumu uz kakla, Valters atbild, ka viņam esot kaislīga meitene. Abi klusē un ir skaidrs, ka seržantam nav ne mazāko šaubu, ka Valters ir kautiņa vaininieks, bet tajā pašā laikā viņš ir zaudējis naidīgo nostāju pret varoni un dodas prom.
Valters pārvācas dzīvot kopā ar Vikiju. Viņš beidzot satiekas ar māsu, bet, kā sagaidīts, viņa vēl nav gatava samierināties ar brāļa nodarījumiem. Valters to saprot. "It's gonna take time," saka terapeits.
"Time? I'm OK with that." :)
Rezumē: stāsta motīvi ir izvērsti un izspēlēti, mērķis sasniegts, jo varonis ir mainijies, gr8 success! ^^
Es daudz mācījos no šīs filmas scenārija virzības un ainu progresijas ziņā.
Paldies, ka lasīji!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru