Evolūcija cilvēci ir nenormāli iz*rāzusi!
Lai mēs neieslīgtu apātiskā pašapmierinātībā, rokas stiepiena attālumā ir škietami bezgalīgs nožēlojamības okeāns, ar kuru mūs paskubināt darīt visbezjēdzīgākās lietas.
Bet evolūcija nav muļķe, nē. Ar nevēlēšanos būt nožēlojamiem vien, cilvēkus ilgi netrenkāt. Vajag ne tikai pātagu ēzelītim aiz muguras, bet arī kaut kādu burkānu tam degungalā. Lai kas tas būtu. Pašsaglabāšanās instinks ir tā fundamentāla sastāvdaļa, bet ne patīkamākā. Bauda no seksa spēlē lielu lomu, pie velna, ar intelektu apveltītas būtnes grūti būtu ar hormoniem vien manipulēt, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi iedvest viņiem domu, ka viņi paši kaut ko grib. Bet, atkal, lai visi neieslīgtu orģiju apmierinātībā, jo nesalāgojamāki abi dzimumi ir, jo labāk. Visbeidzot, ja, nedod metāldievs, kādam arī izdodas sasniegt laimes saliņu, prieki ir īsi. Seratonīns un dopamīns aizskalojas kā putekļi no ielām lietus laikā, pie narkotiku iedarbības pierod, aizvien mazāk lietu ir jaunas, pārsteidzošas, intelektu izaicinošas, interesantas. Nožēlojamības paisums tuvojas un homīdi skrien kur kurais pakaļ smadzeņu uzbrutam apgrauztam burkānam.
Patiesi, evolūcijas visspožākais sasniegums un traģiskākais posts ir cilvēces kalšana nožēlojamības skavās. Vēlme no tām izrauties mūs dzen kā plēstus, bet smagas, tik neciešami smagas tās ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru