Pati nodarbe ir nepārspējami vienkārša, slidošana ir sarežģītāka, taču lai iegūtu pieņemamas kvalitātes šuvi, ir jātrenējas, jātrenējas un jātrenējas. Tādēļ arī RCK organizē nedēļu garu praksi.
Mēs tiekam sadalīti pāros un katrs pāris tiek pie darba posteņa - metāla galda, kas pieslēgts invertōram. Pirmajā dienā mēs pirmo reizi ķeramies pie metināšanas - mācamies uzšķilt loku un veidot pieņemamas kvalitātes, nepārtrauktas, vienmērīgi biezas 3 cm garas šuves. Dalījums pāros ir noderīgs - kamēr otrs metina, es varu apskatīt, kā sokas atlikušajiem pieciem pāriem, novērot viņu tehniku. Un no tehnikas ir atkarīgs pilnīgi viss.
Var likties vienkārši uzmetināt tādu šuvi, kādas redzamas itvisur - pie eņģēm, margām, metāla plātņu salaiduma vietās, tiltu laidumos utt utt, taču kvalitatīvs darbs prasa iemaņas. Daļa iemaņu, protams, ir vienkārša rokas kustību apgūšana, taču otra ir koncepcija, kādēļ kustināt roku tieši tā un ne citādi. Un te atklājas grupu darba sāls. Uzskatu, ka mācos ātri, bet tagad atskāršu, ka tas, ko daru ātri, ir konceptuālo zināšanu atlase - saprotu, ko un kā dara tie, kam padodas labāk par mani, kā arī atpazīstu, kas varētu noderēt man to cilvēku tehnikās, kuru darba rezultāti nav tie labākie. Un metinot ir lērums lietu, kuras vajag vispirms apgūt konceptuāli - elektroda turēšanas leņķis divās plaknēs, novietojuma dziļums attiecībā pret metināmajām virsmām, virzīšanas ātrums un metināšanas ritma ciklu ilgums (te ir runa par sekundes desmitdaļām). Nometinājis savas sākotnēji necilās šuves, devos uzkrāt konceptuālās zināšanas un atgriežoties darba postenī jau biju informētāks par to, ko un kā darīšu un kādus rezultātus sagaidīšu no veiktajām izmaiņām.
Tā arī, manuprāt, ir grupu darbu sākotnējā ideja un sāls mācību procesā - kompensēt katra grupas dalībnieka individuālās nepilnības un pacelt grupas vidējo zināšanu līmeni, ļaujot grupai apmainīties ar informāciju savā starpā (decentralizēt mācībspēku no skolotāja uz visiem dalībniekiem). Bet te arī kritiska īpatnība - lai arī grupa darbojas kopējam mērķim, ir absurdi domāt, ka visi dalībnieki ir spējuši dot vienādu pienesumu mērķa sasniegšanai un būtu aplami piešķirt vienu vērtējumu visiem; gluži pretēji - tieši ši decentralizācija un brīvā informācijas apmaiņa pieprasa individuālu vērtējumu. Kas ir mana spēcīgākā kritika mācībās sastopamām situācijām, kad tiek uzstāts uz "darbu grupās", kur vērtējums ir visiem grupas dalībniekiem viens - šāda sistēma sagrauj dinamikas bāzi un atļauj dažiem indivīdiem iegūt vērtējumu par cita darbu.
Te der paskatīties uz grupu dinamiku, tas atklās, kādēļ kopēja atzīme vienmēr izsauks slinkošanu. Tātad, lai rastos grupa, ir jābūt kopējam mērķim, bet labāk to saukt nevis par mērķi, bet gan par vajadzību. Metināšanas piemērā kopējā vajadzība ir iemācīties labi metināt (vai, varbūt, vienkārši iegūt labu vērtējumu šai praksē). Un labās ziņas ir, ka nav apstākļu, kas kādā veidā ierobežotu mūsu iespējas visiem apmierināt šo vajadzību - darba posteņu, materiālu un "teorijas" pietiek visiem. Tādā ziņā šī ir savdabīga grupa - konkurence , ja tā maz pastāv, nevienam nevairo zaudējumus, tikai paceļ uzvarētāju; bet kopumā ši ir WIN-WIN grupa, jo dalīšanās iegūtajās iemaņās (labas tehnikas un knifu parādīšana citiem) katram grupas dalībniekam dod zināmu prestižu, kā arī dod iespēju, ka sākotnējie skolnieki atkož kaut ko citu un tad, savukārt, dalās ar to, itkā atmaksājot par sākotnējo dalīšanos. Šāds labvēlīgs cikls var turpināties mūžīgi un ievērojami pacelt grupas labklājību salīdzinājumā ar ārpus grupas esošajiem. Runājot tehniskā žargonā - dalīties resursos WIN-WIN grupā vienmēr ir izdevīgi, jo pārējo grupas dalībnieku atgriestais daudzums, pat ja individuāli mazāks par paša doto, kopā ir lielāks par doto.
Savukārt, ja ir grupa, kurā vērtējums ir viens, WIN-WIN nestrādā; precīzāk - dalīšanās nav izdevīgākā stratēģija. Te varbūt var pieskarties cietumnieku dilemmai, bet man slinkums. Ideja ir tāda - ir studentu grupa, dabīgi, neviendabīga. Tiek uzdots projekts, atzīme visiem kopēja, viena. Sākotnēji viss itkā labi, dalībnieki dalās informācijā un resursos, lai virzītu projektu uz priekšu, bet pamazām tiek atskārsts, ka dalīties ir nevajadzīgi - tikpat labi labākais dalībnieks varētu uztaisīt projektu viens un iegūt augstāko vērtējumu, taču jājautā - kamdēļ vilkt pārējos līdzi? Un no otra gala tas pats - ja studentam pietiktu ar 4 un viņš zin, ka ir grupā cilvēki, kuri tā pat pacentīsies, lai dabūtu 8, kādēļ tērēt resursus, lai tiktu virs 4, ja tos dos kāds cits? Atbilde ir - nav iemeslu un nostrādā pazīstamais Defect manevrs no cietumnieku dilemmas. Šo nevar apiet, kamēr vien nav atbrīvota kooperatīvā sānsencība un vērtējums individualizēts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru