Šovakar pabiju sabiedrībā, pavadīju laiku visnotaļ patīkami, free wine and all, taču par laimi/nelaimi, izklāstot Ievai argumentus pret reproducēšanos, piesaistīju Lāsmas uzmanību.
Viņa bija gana laipna un nepiekrita manis sacītajam, un ilustrēja saušalīgāko teisma/spirituālisma produktu ar kuru man nācies saskarties, proti dvēseļu kriminoloģiju.
Savā nolaidībā, līdz šim biju prātojis tikai par secinājumiem, kas veicami, ja brīva griba nepiemīt cilvēkiem ar apziņu, taču šī atklāsme man liek paraudzīties arī uz sāpīgajām ačgārnībām uzskatos, kas izriet, ja cilvēki ir pārliecināti, ka citiem piemīt nemirstīgas dvēseles, īpaši cilvēku zigotām un bērniem.
Lai viss būtu skaidrs - dvēseļu visticamāk nav un brīva griba nepiemīt nekam, ne pieaugušiem māksliniekiem, ne bērniem, ne zīdaiņiem un īpaši ne zigotām un sniega kupenām.
Tad kādas problēmas rodas, ja ir pretēji - aplami uzskati?
Pirms-ieņemšanas izvēle
Daļa vecāku var uzskatīt, ka dvēsele (Dekarta tipa), kas piemīt viņu bērnam, tādējādi, klasiskajā izpratnē, visam, kas veido šīs atvases prāta spējas, personību un psihes īpatnības, pati ir izvēlējusies viņus par vecākiem, tādējādi dodot bezgalīgu uzticības mandātu savā audzināšanā. Šāda ačgārnība var dot vecākiem iespēju pārnest atbildību par nevieksmēm no sevis uz bērnu - galu galā, ko viņi tādu noziegušies, ka viņiem iesmērēta bērns/dvēsele neveiksminiece.
Otrs pirms-ieņemšanas izvēles uzskata kroplums attiecas uz bērniem kā sabiedrības sastāvdaļu. Šādā kontekstā dvēseļu teorijas piekritēji var tikt mudināti paust uzskatu, ka bērnu nami nav vajadzīgi, ka bada cietēji Āfrikā ir pelnījuši ciest, jo šo bērnu dvēseles izgāzās vecāku izvēlē.
Ieņemšanas izvēle
Dvēseļu teorija ļauj cilvēkiem ar rokas mājienu atgaiņāt diskusiju par demogrāfiju, reprodukcijas ētiskumu un kontracepciju - “ja man būs bērni, tad viņi taču paši būs izvēlējušies piedzimt!” Nav jāilustrē, cik neadekvāta rīcība iet roku rokā ar šādiem uzskatiem.
Piedzimšanas izvēle
Analogi ieņemšanas izvēles gadījumam, grūtniecība netiek interpretēta kā divu neaptēstu indivīdu nespējas lietot kontracepciju nevēlamas sekas, bet gan bezķermeniskas subsances realitāti iespaidojošs lēmums un aborts tiek interpretēts ne kā vienīgā ētiskā rīcība, bet gan kā pārkāpums, kas liegtu dvēselei tikt pie personīgā biorobota.
Domāju ir skaidrs kā cilvēces bioloģiskā būtība kopā ar apspriesto teisma/spirituālisma bezatbildības komponenti bez aizķeršanās noved mūs pasaulē, kurā atrodam sevi šodien - bērni ripo no konveijera ātrāk kā automašīnas un vairums ir pārliecināti, ka pašu bērnu izvēles dēļ. Ne tādēļ, ka prezervatīvus katoļu baznīca aizliedz AIDS epidēmijas vidū. Ne tādēļ, ka izglītošana par cilvēka seksualitāti neeksistē, nē. Bērni izvēlas.
Kas, protams, ir absurds. Apskatīsim dažas dvēseļu teorijas problēmsituācijas.
Ievērojiet, ka nekad netiek jautāts, kā zināt, vai tas vien, ka dvēsele vēlas piedzimt, ir arī vēlams. Vai tiešām bezķermeniskas dvēseles ir apķērīgākas par pieaugušajiem? Bet kad tās iemanto ķermeni - robotu ar tālvadības pulti - pēkšņi tas ir tikai bērns. Ir novērojama plaši izplatītā superu dubultdoma - viss ir bērnu izvēle, bet pēc piedzimšanas bērnu izvēle pār mūsu līķiem.
Ievērojiet, ka dvēselēm tiek vienlaicīgi piešķirta pārdabiska viszinība un cinisks idiotisms - tiek ar taisnu ģīmi apgalvots, ka ir dvēseles, kas izvēlētos piedzimt bada, karu, noziedzības un apspiestības nomāktos reģionas, kad uz pasaules ir Zviedrija un Japāna. Ja dvēseļu teorija ir patiesa, tad mums būtu jānovēro 0 dzimstība Āfrikā un astoņīši labklājības piemeklētās valstīs. Vai arī mums būtu jāatzīst, ka bērni, kas nepiedzima labos apstākļos ir ar dvēselēm-atpalicējām - dieva radītām un perfektām, bet idiotēm vienalga. Abi secinājumi ir absurdi (tā tiek norādīts, ka dvēseļu teorija ir tāda pati.)
Džefs MakMahans (2002, p. 10) savas grāmatas nodaļā par identitāti min vairākus pretargumentus domai, ka dvēseles, eksistējošas vai nē, jel kādā veidā var ietekmēt to vai un kā auglis attīstās. Viņa centrālais arguments ir kārtējās duboltdomas atmaskošana, proti, ja dvēseles var eksistēt neatkarīgi no ķermeņa (pēc nāves), tad dvēselēm ir jāeksistē arī pirms piedzimšanas/ieņemšanas. MakMahans neaizmirst arī tos, kas meklētu patvērumu domā, ka problēma ir atrisināta, ja pieņem, ka dvēseles patiešām eksistē pirms ieņemšanas un ilustrē lērumu problēmu ar šādu uzskatu. Kā izskaidrot retroaktīvo amnēziju, kas piemeklē dvēseles, kas piedzimst? Pilnīgi visas dvēseles (ok, izņemot Dalailamu) ir pārsteidzoši aizmāršīgas, kad smadzenes tām aptuveni divu gadu vecumā ļauj noglabāt informāciju ilglaicīgajā atmiņā - tām nav ko teikt par pieņemto izvēli, apspriestajām alternatīvām, no kurienes tās nākušas un vai vispār eksistē. Cik mēs varam spriest, aplūkojot divus gadus vecus bērnus, tiem nepiemīt personības, spējas spriest, būt racionāliem. Šķiet, ar dvēselēm notiek kas šaušalīgs, kad tās nonāk cilvēka ķermenī. Kādēļ lai mēs pieļautu šādas šausmas?
Ceru, esmu parādījis, ka dvēseļu teorija ir aplama, kā tā kropļo cilvēku dabisko spēju empatizēt ar citu pārdzīvojumiem un liedz sabiedrībai būt līdzcietīgai, godīgai un vispārējo labklājību stimulējošai. Sekulārai sabiedrībai der būt pilnīgi neiecietīgai pret šādām aplamībām un, galvenais, zināt, kādēļ tās ir aplamības.
McMahan, J. (2002). Ethics of Killing: Problems at the Margins of Life. New York: Oxford University Press.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru