Džesijs Princs saka, ka morāle ir sociāls veidojums ar savu pagātni un evolucionāro bāzi.
Sems Hariss saka, ka, ja ir kāda metode, kas var mums pateikt, kādai morālei ir jābūt, tā ir zinātne.
Pragmatiķi saka, ka nevajag aizrauties ar terminiem kā "labs, patiess, realitāte un vērtības", jo termini ir tikai valodas rīki, kas radīti noteiktiem, dažkārt aizvēsturiskiem nolūkiem.
Neirobiologi saka, ka smadzenes ir bioloģiska sistēma, kas darbojas pēc fizikas likumiem un tāds fakts neatstāj vietu kaut kam ārpus šīs determinētās sistēmas, piemēram, brīvai gribai.
Likumdevēji saka, ka bez soda, noziedzība kļūs nekontrolējama, bet negrib tikt skaidrībā ar realitāti, kurā cilvēkiem ir absurda vēlme sodīt citus par šķietamiem pāridarījumiem un, kur jēdziens "atbildība" faktiski ir tukšs, jo ietver sevī domu, ka cilvēki veic sliktas "izvēles", kaut gan izvēle ir determinēta. Viesuļvētras, nogruvumus un gravitāciju saukt pie "atbildības" būtu absurds, bet tai brīdī, kad darbonim parādās apziņa, ir doma, ka šī apziņa ļauj darbonim mainīt rīcību, kas, izrādās, vienkārši nav tiesa.
Tad kā mums būt?
Pirmkārt, pat ja neviens nav atbildīgs par darbībām, kuras veic ķermenis, kuram attiecīgā apziņa pielīmēta, tas nenozīmē, ka nav atšķirības starp patīkamām un nepatīkamām sekām. Tā pat kā mēs atpazīstam, ka viesuļvētras traucē dzīvot un, ka, ne jau to sodīšana tās labos, bet gan laikapstākļu izprašana, kontrolēšana un nedzīvošana apdraudētās vietās ir jēdzīgas nodarbes.
Ko nozīmē vērtības, kuras neizvēlās? Ko nozīmē rīkoties pareizi, ja rīcība nav izvēlama? Tie ir dziļi jautājumi neirozinātnei, kuru risināšanā cilvēku veselais saprāts nebūs palīgs - lai cik labi mēs sevi izprastu un spētu iedziļināties mums galvā notiekošajā, tas nedos pat tik vienkāršu faktuālu atskārsmi, ka mūsu apziņa ceļas no šūnām iekš galvaskausa, kur nu vēl ko nopietnāku kā vienota "Es" neeksistenci, atmiņu modifikāciju suģestijas apstākļos un izvēles atkarību no ģenētiskās uzbūves, bērnības iespaidiem, ģimenes apstākļiem un vispārējās gaisotnes sabiedrībā. Mēs uzskatam, ka lēmumus veicam paši, neatkarīgi no apkārtējo spiediena, paļaujoties tikai uz savu saprātu un sirdsapziņu - viss ir aplami. Pagaidām šķiet, ka vienīgais nopietnais apziņas elements morālos lēmumos ir tās spēja mest monētu atkārtoti - ja viens cilvēks identiskos apstākļos kļūst par slepkavu, bet cits ne, tad atšķirība, par kuru mēs runājam, ir izpausmes iespējas, kas paveras no attīstītiem emocionāliem dzinuļiem. Slepkava varbūt gribēja iegūt pārtiku vai izjust gandarījumu no uzvarētas kaujas, turpretim pacifists novērtē sabiedriskuma, sadarbības un draudzības sniegtos ieguvumus.
Lai morāle un zinātne nonāktu uz vienām sliedēm mums atliek veikt tikai vienu pieņēmumu, kurš, es ceru, šķiet tik intuitīvs, cik cilvēkam iespējams, proti, būt spējīgam uz attīstītākām izpausmes iespējām ir vērtīgāk par nespēju. Ja šim mēs varam piekrist, tad nākamais loģiskais solis ir atpazīt zinātni kā precīzāko cilvēcei pieejamo metodi faktu un zināšanu apguvei, tai skaitā morālei svarīgu atziņu apguvei. Ja zināšanas, nostādnes un bērnības pieredzes, kas veido morāli emancipētākus indivīdus, ir apzināmas (un es neredzu, kādēļ lai nebūtu), nav labāka instrumenta par zinātniska metodi, lai atšķirtu šos zināšanu graudus no pelavām.
Sems Hariss savā "The Moral Landscape" introducē hipotētisku situāciju "the worst possible misery for everyone", jeb lielākās ciešanas visiem. Šis jaunais fokuss uz izvairīšanos no ciešanām, tā vietā, lai apspēlētu problemātisko mūžīgas svētlaimes situāciju, dod vienkāršāku, cilvēkiem pazīstamāku atskaites punktu - maksimālu ciešanu purvu. Hariss tādējādi ir sava veida morāls absolūtists, viņš saka, ka rīcības moralitāti var objektīvi novērtēt pēc tā, cik ļoti tā attālina cilvēci no lielākajām ciešanām visiem, kas, šķiet, ir problemātiska nostādne tikai, ja ir grūtības iedomāties šo hipotētisko situāciju.
Jautājums par maksimālu attālināšanos no ciešanu purva ietver sevī praktiski visu, ar ko cilvēki nodarbojas, taču spēcīga rezonanse (vai disonanse) tam ir ar pastāvošo taisnīguma jēdzienu un tieslietu sistēmu praktiski visās sabiedrībās pasaulē. Nav nevienas sabiedrības uz Zemes, kurā "noziedznieks" tiktu atpazīts kā nelabprātīgs savu izvēļu novērotājs un rehabilitēts. Neviena sabiedrība uz Zemes neatpazīst, ka sodot citu cilvēku, kopējās laimes bilance krītas. Pastāv absurds uzskats, ka "-1" un vēl viens "-1" dod nulli. Sods ir iracionāls. Varētu jautāt, kā tas nākas, ka neviena sabiedrība to nesaskata. Atbilde ir vienkārša - šī ačgārnība ir cilvēku daba. Pētījumi liecina, ka cilvēki nemainīgi saglabā vēlmi sodīt noziedznieku, pat ja atzīst, ka noziedznieks ir zaudējis savu identitāti; loģikas analogs būtu gribēt sodīt kāda dvīņu brāli, galu galā, kāda nozīme tam, vai tā ir tā pati apziņa, galvenais, ka izskatās tā pat. Šo absurdumu lieliski ilustrē domu eksperiments, kurā slepkavas "A" apziņu (faktiski smadzenes atoms-atomā) īsi pirms tiesas nokopē un implantē simts citu cilvēku ķermeņos. Ja apziņas identitāte nes sev līdzi vainu (un sodāmību), mūža ieslodzījums/nāvessods ir piespriežams arī šiem simts apziņas kloniem. Es ceru, ka ētiskās sekas liek jums sarauties, un vajadzētu arī. Fokusam no sākta gala bija jābūt rehabilitācijai un nākotnes pārkāpumu neitralizēšanai. Vainu noteikt un piemērot ir no svara tikai tik tālu, cik tā ļauj paredzēt, vai cilvēks turpinās slepkavot arī nākotnē un kā to novērst. Smago noziegumu pastrādātāju statistika runā pati par sevi - 80% ieslodzīto cieš, jā, cieš, no psihopātijas vai antisociālās persōnības novirzes (ASPN); miljons gadi ieslodzījumā nemainītu to, kas viņiem kaiš un dzen viņus uz noziedzību (1). Nesenie pētījumi abās šais kaitēs liek domāt, ka psihopātija ir neārstējama un ar to diagnozētie neizbēgami pārkāpj likumu atkal un atkal, turklāt ar augošām izredzēm uz slepkavību (2). Domu gaita, kas attaisno šo indivīdu atbrīvošanu pēc tik vien kā laika ieslodzījumā ar pilnīgām garantijām, ka šis pats indivīds atgriezīsies jau pastrādājis smagāku noziegumu, mani atstāj neizpratnes pilnā šokā. Tas ir kā turēt lāci krātiņā, pēc tam, kad šis ēdis medu, un cerēt, ka tas liks šim briesmonim saprast, ka ēst medu ir grēks. Līdzīgi ir ar ASPN - ieslodzījums palielina risku uz recidīvismu, taču ir fundamentāla atšķirība - šie cilvēki ir ārstējami, bieži vien kopumā par zemākām izmaksām kā parasts ieslodzījums.
Manuprāt, atziņa, ka brīva griba neeksistē, dod milzīgu atklāsmi tiesu sistēmas uzlabošanai - cilvēki nav ļauni, apziņa nekustina (tiešā izpratnē) darbības, cietsirdīgi sodi un "pārmācīšana" ir pilnīgi nederīgi. Tagad atliek koncentrēties uz cilvēku morālo veselību un izglītību, piedāvāt sociālo drošību un terpiju mazo noziegumu pastrādātājiem, lai dotu viņiem pieeju konstruktīvākām izvēlēm nākotnē, koordinēt ieslodzījumu un piespiedu ārstēšanos sabiedrības melnajām avīm - psihopātiem un indivīdiem ar ASPN. Iestrādes agrai šo noviržu atklāšanai var garantēt sabiedrību ar daudzkārt samazinātu smago noziegumu skaitu un atvieglotu socioekenomisko spiedienu no noziedzības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru