Pārdzīvojot Eksistenciālo Krīzi

"The riskiest thing I ever did? Probably not commiting suicide some 20 years ago." -Zachary Carleton

"When young people are suicidal, they're not necessarily thinking about death being preferable, they're thinking about life being intolerable." -Unknown

"None of us is getting out if this alive." -Unknown

Esmu pārdzīvojis eksistenciālo krīzi un izlēmu dalīties ar pāris atziņām.

Ieraksts wiki ir ārkārtīgi labs un piemin praktiski visus krīzes elementus. Uzskatu, ka par eksistenciālo krīzi derētu parunāt vidusskolā, paskaidrojot jauniešiem, ka ir ārkārtīgi liela iespējamība, ka ~20 gadu vecumā tā viņus piemeklēs un par to nav pārāk jāsatraucas.

21 gada vecumā es biju spiests nonākt pie atziņas, ka dzīve nav dzīvošanas vērta. Tolaik mācījos augstskolā Lielbritānijā un, lai arī studijas šķita gana interesantas, es nespēju atkauties no domām un sajūtas, ka mana nākotne ir jau izlemta, bet prieku tādā nākotnē es nesaskatīju. Patiesi, prieku es nesaskatīju *nekādā* nākotnē. Simulējot nākotnes vīziju un kādu manai fantāzijai pieejamo ideālo dzīvi, es nemitīgi nonācu pie atziņas "un tas ir viss, uz ko es varu raudzīties??", kas mani dzina izmisumā. Faktiski, es jutos nožēlojami un neredzēju ne mazāko iespēju, ka ar laiku šis pasaules redzējums varētu mainīties. Jutos vientuļš, nesaprasts; šķietami nepārvarams okeāns šķīra mani no apkārtējās pasaules; es mitu uz neapdzīvotas salas, uz kuras man bija lemts mirt vientulībā, trulā garlaicībā, bez jebkādas jēgas un iespējām kaut niecīgi izmainīt pasauli.

Šādi savu stāvokli pasaulē salicis pa plauktiņiem, es nospriedu, ka vienīgā racionālā reakcija būtu pašnāvība. Es pētīju pieejamos materiālus, meklējot iespējamās metodes, par prioritātēm izvirzot nesāpīgumu, ātru iedarbību un augstu izdošanās pakāpi (kas arī ietver zemu sakropļošanās risku, ja pašnāvības mēģinājums neizdodas). Atradis apmierinošu metodi, es sagatavoju nepieciešamo, izspēlēju to soli pa solim un apmierināts ar sagatavošanās darbiem, turpināju eksistēt, gaidot to liktenīgo drosmes un bezcerības vilni, kad spētu izspēlēto izdarīt pa īstam. Šāda lietu kārtība ieviesa ārkārtīgi lielu drošības un kontroles sajūtu. Es skaidri apzinājos, ka no nekā vairs nav jābaidās, ka dzīve ir tikai karuselis un, ja brauciens šai karuselī uzdzen nelabumu, no tā var nokāpt - jebkurā brīdi, nesāpīgi. Ja es vēl nezināju, ko dzīvē vēlos (un, patiesi, nevēlējos neko, jeb, pareizāk, *vēlējos* neko), tad man vismaz bija sajūta, ka zināšu, kā izvairīties no tā, ko nevēlos.

Darījis savu stāvokli un uzskatus zināmus mātei, tiku mudināts apskatīt arī ne-tik-radikālus dzīves neciešamības problēmas risinājumus kā pašnāvība, proti, psihoterapiju. Man nebija iebildumu - galu galā, kas bija ļaunākais, kas varēja notikt? Sācis terapiju es nodomāju, ka man nav iebildumu to paturpināt, sāku justies labāk, pareizāk, ne tik nomākts. Īsinot laiku nodarbojos ar dažnedažādiem niekiem, pienāca vasara, izklaidējos ar draugiem, turpināju pieredzēt dzīvi, kas nu jau, pateicoties terapijai un cilvēkiem man apkārt, lēnām, bet neapturami iekrāsojās aizvien dzīvīgāka un spožāka.

Biju iepazinies ar jauniem cilvēkiem un kontaktējoties uzzinājis, ka ne mani vienu nomāc domas par dzīves dzīvojamību. Taču redzēju arī kontrastu starp, kā man šķiet, manu uz nomāktību tendēto un neveselo psihi, un citu cilvēku šķietami visai priecāties spējīgajām persōnībām. Īsā laikā es nonācu pie atziņas, ka man ir nepieņemami, ka pasaulē ir jauni, talantīgi, neatlaidīgi, aizrautīgi, labestības pilni un brīnišķīgi cilvēki, kuri par spīti tam, kā viņu klātbūtne uz necilās dubļu pikas, ko sauc par Zemi, to bagātina, jūtas nemīlēti, negribēti, bezgala vientuļi, dziļu sāpju un neziņas pildīti. Sapratu arī, ka, visai pasaulei palīdzēt nespēdams, sākšu ar mazāko, ko varu darīt, proti, dāvāšu uzmanību, padomu un sapratni vienai no šiem jaunajiem cilvēkiem, meitenei vārdā Madara. Tas bija tik viegli, absolūti loģiski un patīkami.

Pilnīgi kā no skaiderām debesīm, vasaras vidū tiku uzaicināts pavadīt laiku Madaras lauku mājā. Mēs gājām pirtī, satikāmies ar viņas tuvākajiem draugiem un ģimeni. Tas man šķita neiespējami plašs uzticības žests, nesapratu, vēl joprojām nesaprotu, kādēļ tas tika izrādīts; kā un vai vispār biju to pelnījis. Un tad, pēkšņi, savāda sajūta pārņēma mani. Viss, kas es biju, ko biju piedzīvojis, kas veidoja manu saprātu, persōnību un dzīves uztveri, bailes, fantāzijas, neziņa un gļēvums izgaisa kā nekad nebijuši; palika tikai viena vienīga apziņa - es mīlu šo meiteni un neļaušu viņai salūzt! Citkārt es būtu mocījies agonijā, prātodams, vai viņa varētu just ko līdzīgu pret mani, bet šoreiz tam nebija nozīmes - es bez pārliekas vilcināšanās "atzinos", ka mīlu viņu, jo man šķita svarīgi viņai ļaut zināt, ka viņa ir mīlēta, nevis līdzīgu jūtu saņemšana pretī.

Madaras pirmā reakcija bija izbrīns, pat šoks. Mēs turpinājām pavadīt laiku kopā un tagad esam pāris ar diplomu. 

Dzīve rit lēnām. Tagad es saprotu, ka esmu vēl nepiedodami jauns un ir vēl tik daudz lietu, kuras vēlos izprast. Tagad es apzinos skaidrāk, kā vēl jebkad, ka dzīve ir bezjēdzīga un, ka, patiesi, neviens no mums dzīvs netiks no šejienes prom, bet tagad es saprotu Sartra apgalvojumu, ka tieši šis universālās jēgas trūkums padara dzīvi dzīvojamu - lai ko es izvēlētos darīt vai nedarīt, es pats to nosaku un saņemšu laurus un pēlumu par manu lēmumu sekām. Tagad drošības un kontroles sajūta, kuru man sniedza doma par viegli izpildāmu pašnāvību, ir ar mani kopā pavisam citu iemeslu dēļ, proti, tagad es apzinos, ka pats veidoju savu dzīvi ar lēmumiem un izvēlēm, un varu viegli novērtēt, kā manas darbības ietekmē manu, manas ģimenes un tuvāko likteņus. Es vistiešākajā nozīmē esmu savas dzīves režisors, operatōrs, montāžists un izpildītājs, un šī apziņa pilda mani ar vēl neizjustu varu.

Mīlestība pret Madaru un viņas atbildes jūtas, bez šaubām, ir kalpojušas par galveno dzinuli manai izkļūšanai no eksistenciālās krīzes, bet tas nebūt nav viss. Ar izkļūšanu no krīzes nekas nebeidzas, seko straujš atlabšanas un izaugsmes process. Veco, nederīgo uzskatu atmešana un jaunās rezolūcijas pieņemšana ir likusi pamatus ne tikai turpmākās dzīves redzējumam, bet arī dziedējusi manu sagrauto psihi, aktivizējusi manu intelektu, pildījusi mani ar neremdināmu kāri mācīties un pievienojusi man īpaši tuvo disciplīnu lokam (kurā jau ietilpst civilā inženierija un videospēļu dizains) arī psihiatriju un meistarīgu seksu.

Beigšu ar izjūtu aprakstu, kas ilustrēs izmaiņas uztverē pēc izkļūšanas no krīzes - patīkama neziņa par nākotni un cerība/nojauta, ka realitāte būs lieliskāka par vislabāko izdomu; ja ne vientulības salas pamešana, tad pavisam noteikti regulāras prāmju satiksmes nodibināšana; apziņa, ka šo pasauli un dzīvi tajā veidojam mēs paši, cilvēku sugas homīdi, kas mudina mani piedalīties šīs kopīgās dzīves uzlabošanā ar vēl neizjustu kāri un atbildības sajūtu.

Madara, mazā, es tevi mīlu! (hug)