Par maitēdājiem un parazītiem

Gaisā vējo rūgtu dūmu smaka. Deg puvusi cilvēku gaļa un zāle.
Ķerc putni.
Tie ir prieka saucieni.
Tās ir dzīres.
Pēc kaujas ieguvums vistīrākais ir tiem, kas cīņā nav iesaistīti un kas var gūt labumu no pārpalikumiem. 
Putniem tā ir bezcerīgu homīdu beigtā miesa, bezcerīgiem homīdiem tā ir dzīva miesa un tukši prāti, izsalkušas dvēseles, salauztas sirdis.


Viņdien uz Aspazijas bulvāra sastapu misionārus no Kanādas. Uz ietves viņu trīs stāvi baltajos kreklos atgādināja nomaldījušos lielveikala menedžerus, negaidot, viņi mani uzrunāja. Esmu laipns un atbildēju uz viņu sadzīviskajiem jautājumiem, cenšoties atrast mirkli, ka varētu pavēstīt, ka esmu ateists un neesmu ieinteresēts tajā, kas viņiem sakāms. Man atvadoties sarunas vedējs noteica, ka esmu varen draudzīgs. Tai laikā šī sastapšanās man šķita pilnīgi nevainīga, bet citudien es ievēroju līdzīgu ainu. Uzkrītoši vienkārši ģērbies vīrietis ar kādu 900 lpp. biezu sējumu un pārliecināšanas žestiem uz ietves sarunājās ar kādu garāmgājēju.
Un tad es sapratu.
Mēs esam kritušie vai mirstošie kaujas laukā, ko dēvē par lielo recesiju. Un sabiedrības maitēdāji instinktīvi salasās šeit baros un ķērc savu prieku. Ievērojiet, cik viņi ir līdzīgi. Vienmēr tā uzkrītošā ģērbšanās, tas liekulīgais acu skatiens, kurā mijas pielaizīga uzmanības lūgšana un augstprātīga pārākuma spīdums. Un vienmēr kāds sējums pirkstos kā ķieģelis ar ko zvetēt pa apziņu. Nekad bez svēto rakstu atbalsta. Nedomāju, ka kāds no šiem misionāriem, prāta vervētājiem kādreiz uz specifisku interesenta jautājumu spētu atbildēt zibenīgi uzšķirot kādu lappusi savā grāmatā un nolasot atbilstošu paragrāfu. Gluži pretēji - šīs lappušu kaudzes nav saistītas ar atbildēm, bet gan fiktīvu saturu un viltus solījumu uz apskaidrību. Bet viņi darbojas veiksmīgi. Cilvēki ar viņiem pārmij vārdus, iespējams, pat nenoskaidrojot, kādu ticību viņi pārstāv, bet šī saruna paliek atmiņā kā pasaules uzskatu satikšanās, nevis vienkāršu cilvēku mēles kulstīšana, un lēnām, bet neapturami, cilvēku prātos nogulsnējas ideja, ka reliģija taču nevar būt tik ļauna.
Bet sauksim šos sludinātājus īstajā vārdā - parazīti. Viņu vēlme iesmērēt cilvēkiem, kas jau tā ir neapskaužamā situācijā, savu samaitāto preci ir neciešama. Viņu pienesums sabiedrībai, nekāds. Viņu eksistences ekskrementi indē sabiedrības prātu, vārdzina sirdi. 
Nekad reliģijas aplamie uzskati nav veduši cilvēci uz labklājību un esmu pārliecināts, ka tagad ir pienācis laiks, kad vairākums to apzinās un izvēlēsies ceļu pretīm racionalitātei un pasaulei uz skaidra prāta pamatiem.