Nevaru saņemties..
Vidusskolā salasījos Freidu un ko, izdomāju, ka vajag sublimēties. Tā kā sportu nicinu un draudzenes nebija, izdomāju, ka izraksīšos, kas itin labi palīdzēja.
Tagad gan esmu uz sēkļa, nav vairs pusaudža angst, gluži pretēji, ir jaunēkļa apātija. No vienas puses rakstniecība ir pāraugusi no vienkāršas enerģijas novadīšanas uz centieniem radīt ko baudāmu, vērtīgu, bet no otras, saglabā savu neprofesionālo, intuitīvo bāzi, kas liedz rakstniecībai pieiet pēc ieteiktās "darbs, kas jāpadara" metodes, kas, savukārt, liedz man sapņot par ko vairāk kā vārgiem savārstījumiem, kas balstīti uz manas necilās pieredzes. Papildus problēma ir tā, ka ir apātija, nav gluži dvēselisko pārdzīvojumu un intelektuālā izaicinājuma, kas savlaik baroja manu radītkāri..
Zinu, pie visa vainojams apreibināšanās trūkums.. kā arī specifiska smadzeņdarbība :)
Bet tagad, šķiet, esmu gatavs paplašināt horizontu un atstāt savus darbus publiskajā telpā, cerot, ka tas stimulēs mani turpināt pirmo ideju taku un beidzot pabeigt kaut 15k uzrakstījumu.
Enivej, visi mani darbi ir fantasy, par galvenajām iedvesmām ir kalpojušas japāņu RPG spēles, īpaši FFT, Džordža Martina grāmatu sērijas un, nē, ne Gredzenu Pavēlnieks, reliģiskā mitoloģija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru