Tiku uzaicināts uz pasēdējienu ar Džordžu Stīlu (George R. Steele) Britu Padomē, runa bija par Rasismu Latvijā un ne tikai. Džordžs stāstīja kā pirms 16 gadiem atbraucis no ASV uz Latviju, lai veidotu ģimeni un kādi piedzīvojumi viņam gadījušies tumšādainības dēļ.
Neiegrimstot detaļās (un lai nedemonstrētu katastrofālo atmiņu), par lielo kopsaucēju tika atrasta atvērta domāšana un pietiekams labas informācijas daudzums - lietas, ar kuru palīdzību mēs paši un, īpaši, jaunā paaudze, varētu būt daudz atvērtāki pret atšķirīgo un svešo, mazāk neiecietīgi uz tumsonības bāzes.
Tiesa, kratoties mājup, nonācu līdz vēl kādai atziņai.
Nepietiek gluži ar to vien, ka starp cilvēkiem nav būtisku atšķirību (ja nu vienīgi melanīna daudzumā ķermenī), lai tie izjustu brālību un kādu fundamentālu saiti, nē, vienotības sajūtu var izraisīt nevis atšķirību trūkums, bet gan tikai un vienīgi saistošu elementu klātbūtnē. Rasisma sakarā tas izpaužas katra cilvēka iekšējā jautājumā: "Pat, ja starp mums nav būtisku atšķirību, kas mums ir kopīgs?" un atbilde vairs nav racionāla un zinātniski pamatojama, bet gan atkarīga no katra cilvēka spējas iedomāties, kas viņam ir kopīgs ar kādu citu.
Šīs tēzes gaismā atskārtu ko, drīzāk, bēdīgu.
Viena lieta, ja kāda dzīvē nav mīlestības, vismaz paliek mierinošā doma, ka tā ir tur, ārā un virza pasauli, pilnīgi cita, ja kāds nav pat spējīgs iedomāties, ka pasaulē varētu būt mīlestība un, ka tā varētu kādā veidā ietekmēt notiekošo.
Patiesi, mīlestība kā motivējošs impulss, manos darbos neeksistē, jo es nespēju to modelēt, jā, es varētu simulēt varaskāri, miesaskāri, sadismu, bezjēdzīgu vardarbību, bet kādu salkanu, lai arī cēlu uzupurēšanos vai pārcilvēcisku sevis pārvarēšanu un neiespējamā sasniegšanu es vienkārši nespētu uzburt, jo nebūtu pārliecības, ka kaut kripatiņa no tā ir iespējama. Šķiet, daudz cinisma un ne kripatiņas ticības ir manī saistībā ar stiprāko no saitēm starp cilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru